Alkoholisko dzērienu ražošana un lietošana Norvēģijā

Vēsture un alkohola monopols
Norvēģijā pagājušā gadsimta pirmajā pusē tika ieviests “sausais likums”. Aizliegums lietot destilētus alkoholiskos dzērienus ilga periodā 1916.–1927. g. (stiprinātie vīni un alus bija aizliegts periodā 1917.–1923. g.). Pēc “sausā likuma” atcelšanas alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību Norvēģijā pārņēma (un līdz pat šai dienai kontrolē) valstiska organizācija Vinmonopolet. Ikvienu alkoholisku dzērienu, kuram alkohola saturs pārsniedz 4,75%, drīkst pārdot tikai Vinmonopolet specializētajos veikalos. Alus ar alkohola saturu, kas nepārsniedz 4,75%, ir pieejams arī supermārketos. Ražotāji, kas alu eksportē uz Norvēģiju, bieži vien atšķaida savu produktu, lai tā alkohola saturs atbilstu vietējām prasībām, un dzērienu nevajadzētu izplatīt ar Vinmonopolet veikalu starpniecību.

Paši norvēģi neiebilst pret valsts monopolu kā tādu, bet apšauba tā spēju nodrošināt patērētājiem pienācīgu dzērienu klāstu — tas galvenokārt attiecas uz vīnu. Īpaši tas jūtams provincē, kur piedāvājums ir neliels, bet veikalu tīkls neatbilst pieprasījumam. Daudzviet Norvēģijā tiek nelegāli ražota kandža. Tie norvēģi, kas negrib dzert apšaubāmas kvalitātes alkoholu, bet vēlas baudīt plašu dzērienu klāstu un samērīgas cenas, dodas reidos uz Dāniju un Vāciju (gluži tāpat kā zviedri un somi brauc uz tuvākajām Baltijas valstīm).
1996. gadā Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesa lēma, ka Vinmonopolet pārkāpj Eiropas ekonomiskā reģiona (kurā ietilpst ES dalībvalstis un Norvēģija, Lihtenšteina un Īslande) vienošanos, jo viens uzņēmums ir gan alkohola ražotājs, gan vairumtirgotājs, gan mazumtirgotājs, un no organizācijas Vinmonopolet tika nodalīta privātā kompānija Arcus AS, kurai pieder visas Norvēģijas spirta rūpnīcas un galvenie (ar alu nesaistītie) alkohola zīmoli.

Alus Norvēģijā

Norvēģijā ir senas, vairāk nekā 1000 gadu vecas, alus gatavošanas tradīcijas. Īpašs ir norvēģu tumšais alus, ko gatavo uz Ziemassvētku laiku, Juleøl. Agrāk tas bija stiprs, tumšs, mājās darināts dzēriens. Mūsdienās katra alus darītava ražo savu Juleøl versiju, taču parasti tas ir tumšais Lager tipa alus.
Aptuveni 92% Norvēģijā ražotā alus ir gaišais Lager tipa alus. Neskaitot iepriekš minēto Ziemsvētku alu, Norvēģijā ražo arī Bayer (tumšais Lager alus) un Bokkøl, kas ir vācu Bockbier analogs.
Norvēģijā ir divas lielas alus darītavas. Lielākā ir Ringnes, kura pieder Dānijas koncernam Carslberg (tāpat kā Aldaris, Балтика u.c.), un Hansa-Borg, kura pieder vietējiem īpašniekiem. Kopā Norvēģijā ir ap duci alus darītavu.

Vīns
Kad vācu armija 1945. gadā atkāpās no Norvēģijas teritorijas, tā atstāja 400 000 litru Bordo vīna, kas kļuva par pamatu norvēģu sarkanvīna Rødvin ražošanai. Šis vīns vairāku dekāžu garumā tika uzskatīts par neatņemamu norvēģu dzeršanas kultūras sastāvdaļu. Kopumā tika pārdots vairāk nekā 120 mlj. litru vīna, līdz pārdošanas apjomi kritās 1998. gadā, kad tirgū ienāca lētākie Čīles un Itālijas vīni. 2000. gadā Rødvin ražošana tika nodota kompānijai Arcus, un ikgadējais pārdošanas apjoms samazinājās līdz 700 000 litriem.

Stiprie alkoholiskie dzērieni
Norvēģijā ražo dažādus stipros alkoholiskos dzērienus, tostarp vodku (Vikingfjord, ir pieejams arī atsevišķos Rīgas lielveikalos), džinu (Hammer), viskiju (Upper Ten) un pat konjaku (Braastad), taču nenoliedzami galvenais norvēģu lepnums ir akvavits — kartupeļu destilāts, kas aromatizēts, izmantojot ķimenes, dilles, anīsu, kardamonu, un izturēts ozolkoka mucās. Norvēģijā ir vairāki akvavita zīmoli, piem., Gilde Taffel, Løitens Summer Aquavit, Løitens Linie, Gammel Reserve utt. Divu zīmolu akvavitiem (Linie Aquavit un Løitens Linie) ir unikāls ražošanas process: ar akvavitu pildītas mucas tiek ievietotas kuģos, kas vairāku mēnešu garā ceļojuma laikā divreiz šķērso ekvatoru. Šūpojoties viļņos un izjūtot temperatūras un gaisa mitruma svārstības, veidojas īpašā Linie akvavitu garša. Uz Linie Aquavit pudelēm ir norādīts arī laiks, ko ozolkoka muca ir pavadījusi ceļā, un ar šīs informācijas palīdzību var pat noskaidrot arī kuģa nosaukumu (jāatzīmē, ka jūsu padevīgais kalps, pētot attiecīgā akvavita pudeli Stokholmas lidostā, neatrada ne datumu, ne kādu citu identifikatoru, kas ļautu noskaidrot dzēriena ceļojuma laiku). Lai atspēkotu baumas, ka mucu pārvadāšana ir tikai reklāmas triks, kompānija Arcus veica eksperimentu: tā pakļāva ar akvavitu pildītu mucu mehāniskām svārstībām, kas imitēja kuģa šūpošanos viļņos, un pēc laika pārbaudīja dzēriena garšu. Arcus avoti vēsta, ka eksperimentam pakļautais dzēriens neesot ne tuvu līdzīgs tam, kas atgriežas no 19 nedēļu ceļojuma apkārt pasaulei, un tāpēc dzēriena vešana pāri ekvatoram turpinās joprojām.
Akvavitu ražo arī Zviedrijā un Dānijā, taču vispārpieņemts ir viedoklis, ka interesantāks un specifiskāks ir tieši norvēģu akvavits. Neliela nianse — ja Norvēģijā spirtu akvavita ražošanai iegūst no kartupeļiem, tad Dānija un Zviedrijā izmanto graudus.

Autors:  Raimonds Liepiņš – ieskaites darbs, Bar.lv bārmeņu treniņu centrs