Īstu alu var pagatavot tikai no tīra ūdens, graudu iesala un apiņa!

Cerveza, Caelia, Cerea – dzērienu dēvē Spānijā, par godu Dievam ar identisku nosaukumu.
Cythos – šādi dzērienu dēvēja senajā Aleksandrijā.
Ale, beer – tā dzērienu dēvē Lielbritānijā.
Peor, bior, Pier – dzērienu dēvē Vācijā.
Biere – šādi šo dzērienu dēvē Francijā.
Forra, Mazar – tā dzērienu dēvē Etiopijā.
Alus visās slāvu valodās nozīmē „dzert” (Pivo – pitj).
Alus – latviskais nosaukums iespējams ir cēlies no latīniskā nosaukuma Alu, Alo vai Ealo.

Alus vēsture
Alus ir viens no vecākajiem pasaules dzērieniem. Zinātnieki uzskata, ka alus ir radies nejauši. Alus ir labības produkts. Pateicoties maizes pagatavošanai, iespējams, ir cēlies arī alus. Viena no versijām vēsta, ka maizīte traukā atstāta zem klajas debess, un, uzlīstot lietum, tā izmirkusi. Pēc kāda laika cilvēciņš remdējis slāpes no trauka un patīkami apreibis. Daži zinātnieki uzskata, ka pirmais alus pasaulē radās nejauši no salda medus dzēriena.
Ir vēsturiski pierādīts, ka jau 3000 g. p.m.ē. Ēģiptē tika gatavots alum līdzīgs dzēriens no graudu iesala. Dažkārt reibinošo dziru piedēvēja dievam Ozīrisam. Hieroglifi vēsta, ka būvējot piramīdas, strādnieki graudu maizi sajauca ar ūdeni un veidoja reibinošu dziru. Vecākā alus darītava tika atrasta Nefertiti templī (datēta 15.-14. gadsimts p.m.ē.). Pirmo alus nodokli pasaulē ieviesa Ēģiptes valdniece Kleopatra.
Starp divām upēm dzīvojošās Šumeru ciltis alu darinājušas jau 7000 gadus p.m.ē.. Kā liecina uzraksti māla plāksnītēs (datēti 3000 gadus p.m.ē.), kāds Šumeru cilts alus darītājs vārdā Lagaš divu mēnešu laikā iepircis 300 tonnas miežus. Šumeru ciltīm alus ražošana bija tik populāra, ka viņi sāka pielūgt alus dievu vārdā Ninkasi. Vācu arheologs E. Hubers atrada akmenī kaltas 15 alus receptes, kuras viņam izdevās pagatavot mūsdienās.
Agrāk alu lietoja tikai nabadzīgi cilvēki. Ir zināmi fakti, ka nabagi graudus košļāja mutē, kā rezultātā, pateicoties siekalām, tika sekmēta alus rūgšana. Pateicoties savvaļas bitēm ļoti strauji attīstījās alus ražošana izmantojot medu. Latvijā šādu alu sauca par „miestiņu” jeb „medalu”. Krievijā tika ražots kaut kas līdzīgs ar nosaukumu „medovuha”.
Daudzu savstarpēju karu rezultātā alus gatavošanas tradīcijas milzīgā ātrumā izplatījās pa visu pasauli. Alus ir salīdzinoši viegli pagatavojams apreibinošs dzēriens, tāpēc sākotnēji Eiropā to lietoja tikai nabadzīgi cilvēki, tomēr drīzumā alus kļuva par augstākās sabiedrības iecienītu dzērienu. Agrāk alu ražoja gandrīz katrs zemnieks. Čehijā alus kvalitāti pārbaudīja to izlejot uz koka taburetes, pēc tam aldaris ādas biksēs sēdās virsū taburetei. Ja ceļoties kājās taburete pielipa pie dibena, tad alus bija uzskatāms par labu, ja nepielipa, tad aldaris un viņa alus tika uzskatīti par sliktiem. Luvrā tiek glabāts stabs, kurš tika atrasts Babilonijas vietā. Uz staba ir uzraksts, kas vēsta par bargu sodu tam alus darītājam, kurš pagatavos nekvalitatīvu alu. Babilonijā par nekvalitatīva alus radīšanu aldari nogalināja. 1516. gadā Vācijā, tika izdots likums par alus tīrību, kurā tika minēts, ka alu var pagatavot tikai no tīra ūdens, graudu iesala un apiņa. Īsti alus darītāji šo likumu ievēro arī mūsdienās.

Alus gatavošana
Katram alus darītājam ir sava individuāla, noslēpumā turēta alus pagatavošanas recepte, taču alus gatavošanā viens no svarīgajiem komponentiem vienmēr ir ūdens. Ūdens kvalitāte tieši ietekmē alus garšu. Graudu iesalu Eiropā pagatavo no miežiem vai kviešiem. Graudus iemērc ūdenī un diedzē, līdz tiem izdīgst asniņi. Dīgstošā graudā ir vairāk cukura, tas labvēlīgi ietekmēs alkohola parādīšanos. Nākošā stadija ir graudu žāvēšana. Ja ražo tumšo alu, tad graudu žāvēšana (grauzdēšana) notiek daudz ilgāk un ar lielāku temperatūru, līdz graudi kļūst brūni vai pat melni.
Iesalu samaļ, pievieno ideālu ūdeni un vāra. Gluži kā zupu. No graudiem ūdenī sāk izdalīties cukurs un citas vielas, kā rezultātā rodas graudu misa, duļķaina zupa. Misu atdala no cietajiem komponentiem (drabiņām) un vāra apmēram 2 stundas kopā ar apini. Apinis ir augs, kam piemīt antiseptiskas īpašības, bez tam apiņi būtiski ietekmē alus aromātu un garšu. Apinis alum piešķir patīkamu rūgtumu. Ja nebūtu apiņu, tad alus ātri saskābtu.

Pēc vārīšanas, atkarībā no vēlamā alus veida, jaun-alu atdzesē līdz noteiktai temperatūrai. Atdzesētam alum pievieno baktērijām bagātu alus raugu, rezultātā alus uzsāk savu fermentācijas procesu. Pēc fermentācijas alu dzert vēl nevar. Tam ir jānostāvas kādu laiciņu. Jānogatavojas.
Biežāk alu fermentē pie temperatūras +5 +8C. Šāda alus nogatavošanu dēvē par zemo fermentāciju, bet alus fermentēšanu pie temperatūras + 15 un augstāku, dēvē par augšējo fermentāciju. Dažādu fermentāciju rezultātā rodas dažādas alus šķirnes. Jo augstāka alus radīšanas temperatūra, jo aktīvākas kļūst rauga baktērijas. Augstajai fermentācijai izmanto speciālu raugu „Saccharomyces cerevisiae”, bet zemajai fermentācijai izmanto tā saucamo Lager raugu jeb „Saccaromyces carlsbergensis”. Lager tipa alus parasti ir maigāks nekā Ale tipa alus. Alus nogatavināšana agrāk notika koka mucās pie noteikta gaismas daudzuma, mūsdienu rūpnīcās alus nobriest metāliskās cisternās. Kad alus ir nobriedis to filtrē.

Lai radītu bezalkoholisko alu no sākuma tiek radīts alkoholisks un pēc tam ar speciālas iekārtas palīdzību tiek atdalīts spirts. Der zināt, ka Latvijā ir tikai pāris alus rūpnīcu, kuras dzēriena ražošanai izmanto vietējos graudus. Alu pagatavo ne tikai no miežiem un kviešiem, bet arī no kukurūzas, auzām, rīsiem un citiem graudiem. Lielākais alus ražotāj reģions pasaulē ir Vācijas Bavārija. Septembra beigās Minhenē notiek Oktoberfest svētki, kuru laikā tiek izdzerts milzīgs daudzums vietējā alus.

Dzīvais alus
Alus ir dzīvs dzēriens ar daudziem mikroorganismiem, kas labvēlīgi ietekmē alus garšu. Taču šie mikroorganismi ļoti ātri bojā alu. Tirgus dalīšana un dzīšanās pēc ātras peļņas ir faktori, kuru rezultātā parādījās alus pasterizācija, trīskārša filtrācija, karbonizācija, stabilizatoru un fermentu, antioksidantu un konservantu pievienošana. Visi jauno tehnoloģiju izgudrojumi nogalina dzīvos organismus un palīdz alum uzglabāties ilgāk par 6 mēnešiem.
Pasterizācija ir gatava alus īslaicīga uzkarsēšana un dzīvo organismu nogalināšana.
Konservanti ir ķīmiski savienojumi, kas nogalina alus mikrofloru, palīdz alum ilgstoši uzglabāties svaigam. Ja uz alus iepakojuma ir minēta askorbīnskābe, sēra dioksīds, E ar trīs ciparu skaitli un citi ķīmiski elementi, tad alus ir piesātināts ar konservantiem. Tas nav alus!

Karbonizācija ir alus piesātināšana ar ogļskābo gāzi, kā rezultātā alum parādās dzirkstoša garša un izteiktākas putas. Ogļskābā gāze arī palīdz dzērienam uzglabāties ilgāk.

Alus blīvums
Alus blīvums ir sauso vielu daudzums aliņā pirms fermentācijas, kurš izteikts % vai Ballinga grādos. Sausās vielas ir komponenti, kas izdalās no graudiem un dara alu tik burvīgu un garšīgu. Jo lielāks ir alus blīvums, jo izteiktāka un spilgtāka ir alus garša. Jo vairāk graudus(kg) uz 1L ūdens izmanto ražotājs, jo noturīgāka puta ir alum. Arī lipīgas lūpas liecina par paaugstinātu alus blīvumu. Jo vairāk graudu tika izmantots, jo vairāk cukura, jo lipīgs būs alus. Ja uzmanīgi lasījāt alus vēsturi, tad tur tika minēts par aulus pārbaudes metodi uzlejot to uz taburetes. Tā pārbaudīja alus blīvumu. ES likumdošana nepieprasa izvietot uz etiķetes alus blīvuma informāciju, un tas ir ļoti slikti, jo nevar spriest par kvalitāti. Dažkārt mēdz teikt, ka importētais alus ir ūdeņains vai čurūdens. Tas ir tāpēc, ka mazs graudu daudzums tehnoloģiski tiek pilnībā pārstrādātas spirtā. Šādam alum ir ļoti zems blīvums. Vienkārši runājot, importa aliņa ražošanai ir pažēloti graudi. Parasti vieglam gaišajam aliņam blīvums ir 11 – 13%, tumšajiem aliem parasti lielāks. Pastāv alus šķirnes, kuru blīvums ir 20 % un vairāk. Šāds alus ir ar spēcīgu garšu un ļoti stiprs. Alus blīvums tiek mērīts attiecībā pret tilpumu. Piemēram, 12% uz 0,5l. Salīdzinājumā ar mums pieņemto mērīšanas sistēmu % izteiksmē, angļi alus blīvumu mēra četru ciparu izteiksmē. Blīvums, kurš mērīts pirms rūgšanas procesa tiek apzīmēts ar saīsinājumiem „OG – Original Gravity” vai „SG – Starting Gravity”. Alus blīvums, kurš mērīts pēc fermentācijas (galīgais blīvums) tiek apzīmēts „ FG – Final Gravity” vai „TG – Terminal Gravity”. Piemēram, ja Anglijā alus būs apzīmēts ar Og 1045, tad mūsu pieņemtajā sistēmā alus būs ar 11% blīvumu. Angļu sistēmas skaitļa pēdējos divus ciparus izdalot uz četri vienmēr var iegūt mums pieņemto % blīvumu.
Spirta daudzumu aliņā var noteikt zinot alus blīvumu. Angļu sistēmai pēdējos divus skaitļus izdalot ar 10. Mums pieņemto blīvuma ciparu % vajag izdalīt ar 2,5. Piemēram, alus ar 11% blīvumu sanāks ar 4,4 % alkohola saturu.

Alus stiprums
Alus stiprums ir spirta daudzums alū. Daudzās valstīs spirta daudzumu mēra % salīdzinājumā ar tilpumu jeb apjomu (abv – alcohol by volume), savukārt Amerikā alus stiprumu mēra % salīdzinājumā ar svaru (abw – alcohol by weight). Šīs divas mērīšanas sistēmas atšķiras apmēram par 20 %. Piemēram, pie mums pieņemtais alk. 5 % tilp.(abv) stiprs alus, Amerikā būs abv 4 % stiprs alus. *Zināšanai! Īpaši stipram alum spirtu nepievieno. Nav izdevīgi. Spirts ir akcīzes prece. Lai radītu alu ar lielu alk. procentu (8-12), bieži vien fermentācijas laikā tiek pievienots sīrups vai cukurs, kurš tad arī paaugstina alkohola saturu aliņam.

Alus pasniegšana
Alu pasniedziet alus glāzē, krūzē vai kausā ar tilpumu no 250 ml – 1500 ml
Alus pasniegšanas temperatūra Lager tipa alum ir + 5 +8 c grādi.
Alus pasniegšanas temperatūra Ale tipa alum ir +10 + 18 c grādi.
*Atceries, diezgan bezgaumīgi ir lietot restorānos alus krūzes.

Kviešu alu jāpasniedz pareizi
1. Izskalojam Weissbier alus glāzi ar aukstu ūdeni2. Izlejam no pudeles 90% aliņa glāzē.3. Saskalojam pudelē atlikušos 10% nosēdumus un duļkus.4. Uzlejam aromātiskos nosēdumus virsū iepriekš ielietajam aliņam.5. Priekā!

Pamēģini alu iedzert tā, lai putas un šķidrums lītu vienlaicīgi. Izdari lielu malku, lai izjustu īsto garšu.

Citi raksti tēma: alus