Džins | Gin | Bar.lv

Džins ir graudu destilāts, kas tiek savienots perfektā kombinācijā ar dažādām garšvielām. Dominējošākais komponents ir kadiķogas. Alkohola saturs dzērienā ir no 37,5 – 50%.

Džina vēsture
Kā vēsta leģenda, džinu izgudroja 12. gadsimtā holandiešu mūki, kā medicīnisku mikstūru, lai cīnītos ar buboņu mēri un holēru. Tika uzskatīts, ka kadiķogas, kuras bija mikstūras pamatā, varēja dziedēt šo slimību. Savukārt citi uzskata, ka mikstūru pirmo reizi izgatavoja 1550. gadā holandiešu aptiekārs Selvius De La Bo, sajaucot graudu spirtu ar kadiķogām. Mikstūra iznāca vairāk garšīga nekā medicīniski vērtīga. 25. gadus vēlāk Lukas Bols bija pirmais, kurš mikstūru sāka ražot rūpnieciski. Dzērienam piemita izteikta kadiķa garša, un tas tika nosaukts par „jenever” un „genever”, kas no franču valodas vārda „jemevre” nozīmēja „kadiķis”. Laika gaitā vārdi tika pārveidoti un tagad tas tiek rakstīts kā „gin” jeb latviski „džins”. Lukasu Bolu pilntiesīgi var uzskatīt par vecāko pasaules džinu ražotāju pasaulē.
Tā kā angļu kareivji 16. gadsimtā bija holandiešu savienotie, tad atgriežoties Anglijā viņi sāka popularizēt šo dzērienu. Lielu nopelnu par dzēriena popularizēšanu saņem holandietis Vilhelms III, kurš 1689. gadā kļuva par Anglijas karali. Viņš pacēla nodokli franču konjakiem un vīniem, tādā veidā radot labvēlīgu vidi džina popularizēšanai. 18. gadsimtā džinu jau varēja pilntiesīgi uzskatīt par Anglijas nacionālo dzērienu, jo gandrīz katrā mājā to darināja. Drīzumā angļu kolonisti ar džinu iepazīstināja visu pasauli. Džinu Anglijā sāka ražot masveidā, kā rezultātā dzēriena kvalitāte kļuva apšaubāma. Džins kļuva lētāks par alu. 1750. gadā Anglijā tika saražots 50 miljoni litru džina, kas vidēji bija tuvu 64 litriem uz vienu cilvēku. Tautas zemāko slāni pārņēma alkoholisma vilnis. Valstsvīri mēģināja kaut kādā veidā kontrolēt situāciju. Tika ieviests nodoklis un licenzēšanas sistēma, kas stingri kontrolēja piegādātājus un alkohola pārdevējus. Kaut arī pastāvēja slepenas džina ražotnes, tomēr parādījās arī daudzas legālas rūpnīcas, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. 18. gadsimta beigās parādījās toniks (sodas ūdens ar hinīna uzlējumu), kas ļoti harmonēja kopā ar džinu. Tādā veidā radās pasaules populārākais kokteilis, džins ar toniku. Mainījās arī džina sociālais status. Dzērienu sāka lietot augstākā sabiedrība. Džins popularitāti Amerikā iekaroja 20. gadsimta sākumā, kad modē bija tusiņi un džeza vakari. 1920. gadā tika ieviests likums, kas definēja džina īpašības un noteica, ka džinu var ražot izmantojot spirtu ar alkohola saturu 96 %. Mūsdienās Eiropas Savienības normatīvi nosaka, ka gatavā produkta stiprums nedrīkst būt mazāks par 37,5 alk.%. Tas saistīts ar to, ka džins ar zemāku alkohola saturu zaudē savas garšas īpašības.

Džina ražošana
Galvenie komponenti džina ražošanā ir spirts, augu garšvielas un ūdens. Džina ražošanā izmanto perfektu spirtu ar alkohola saturu 96%, radītu no rudziem, miežiem, kukurūzas un retos gadījumos no melases, kartupeļiem vai vīnogām. Augu garšvielas tiek rūpīgi atlasītas un pārbaudītas. Pats galvenais komponents džina ražošanā ir kadiķoga. Ogas galvenokārt tiek audzētas Itālijā un Slovākijā. Pirms izmantošanas ogas mēdz gadu turēt drēbju maisiņos, sausā vietā, uzskatot, ka tādā veidā ogā koncentrējas daudz aromātisku vielu. Džina ražošanā izmanto arī koriandru, vijolītes sakni, mandeles, apelsīnu un citronu miziņas, lakricu, angeliku, muskatu, kardamonu, kanēli un citas garšvielas. Garšvielu savienojums ir katra ražotāja noslēpums. Saskaņā ar likumdošanu dzērienu var ražot izmantojot divas metodes.
Pirmā tradicionālā ražošanas metode ir tā saucamā „distilled gin” ,ar kuras palīdzību ražo London Gin un Plymouth Gin veidus. Sākotnēji ar spirtu aplej dažādus augus un garšvielas. Iegūto uzlējumu destilē. Dažkārt garšvielas pakarina speciālos maisiņos destilācijas kubā, lai destilācijas laikā spirta tvaiki piesātinātos ar kadiķogu aromātu. Pirmo un beidzamo destilācijas tecējumu (galvu un asti) dzēriena ražošanā neizmanto. Iegūto aromātisko destilātu atšķaida ar ūdeni un pilda pudelēs.
Otrs džina gatavošanas veids, ar kuru parasti gatavo lētākas klases džinu, ir kadiķa esences apvienošana ar spirtu un vēlāka savienošana ar ūdeni.
Pasaulē pastāv arī dažādi aromatizēti džina veidi, kuri tiek iegūti pēc uzlējuma metodes, izmantojot dažādus augļus un ogas, pievienojot cukuru vai aromātiskas vielas.

Džina veidi un to pasniegšana
Dry Gin
London Dry Gin
Šie divi džina veidi ir sausi, viegli aromatizēti, augstākās klases dzērieni. Vārds „dry” norāda uz to, ka dzēriens ir bez cukura. London dry gin – džina veids, kuru var ražot jebkurā pasaules valstī.
Plymouth Gin – „distilled gin” kategorijas dzēriens, kura nosaukums raksturo džina veidu nevis Lielbritānijas pilsētu Plīmutu. Viens no populārākajiem Holandes džiniem. Tāpat kā London dry gin, šo džinu var ražot jebkura pasaules valsts.
Old Tom Gin – džins ir ar nelielu cukura daudzumu.
Yellow Gin – reti sastopams džins ar dzintarkrāsas toni, izturēts ozolkoka mucās, kurās sākotnēji tika izturēts stiprināts vīns.
Pasaulē pastāv arī dažādi aromatizēti džina veidi, kuri tiek iegūti pēc uzlējuma metodes, izmantojot dažādus augļus un ogas, pievienojot cukuru vai aromātiskas vielas.
Sloe Gin – džins radīts izmantojot plūmes.
Almond Gin – džins radīts izmantojot rūgtās mandeles.
Lemon Gin – džins radīts izmantojot citronu.
Orange Gin – džins radīts izmantojot apelsīnu.
Blackcurrent Gin – džins radīts izmantojot upenes.

Kaut arī ir cilvēki, kuri mēdz baudīt džinu tīrā veidā vai ar ledu, tomēr vairāk dzēriens piemērots kokteiļos ar toniku un ar citām limonādēm vai, piemēram, ar citruss augļu sulām. Džinu var sajaukt ar dažāda veida aperitīva alkoholu, vermutu un liķierīšiem. Džinu uzglabājiet pie temperatūras +16 +18 grādi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *