Kafijas vēsture
Par kafijas izplatīšanos no Austrumāfrikas caur Eiropu  līdz pat Brazīlijai klīst daudz leģendu un nostāstu. No tām vispazīstamākais ir stāsts par Kladi, Abesīnijas kazu ganu, kas kādu dienu ievērojis, ka viņa kazas rotaļājas kā mazi bērni. Viņš atklāja, ka tās mielojas ar sarkanām ogām, kas aug kalna pakājē.  Kladi pats drīz vien nogaršoja sarkanās ogas, un kļuva tikpat draiskulīgs kā kazas. Netāli esošā klostera abats ievērojis šo neparasto rosību, dažas no šim ogām devis nogaršot arī mūkiem, kas pēc tam spēja pavadīt lūgšanās visu nakti.

Ticamākais stāsts par kafijas atklāšanu vēsta, ka tās stimulējošās īpašības atklāja klejojošās ciltis Etiopijā. Šī leģenda laikam būs precīzāka, jo par kafijas dzimteni uzskata Etiopiju.  Sākumā ogas tika ēstas veselas vai arī tās sajauca ar dzīvnieku taukiem, tad savēla bumbiņās un lietoja pārtikā. Vēlāk ogas tikai lietotas par pamatu uzlējumam.

Kad kafija bija sasniegusi arī Arābiju, pareģis Muhameds dzēra vīnu, kuram par pamatu bija kafijas mīkstā masa.
Ir zināms, ka kafijas koks pasaulē ir bijis krietni agrāk par cilvēku, un par tā dzimteni tiek uzskatīta Etiopijas pakalne Austrumāfrikā.

13. gadsimtā kafija nonāca Sarkanās jūras otrā krastā, un tad sākās tās uzvaras gājiens pa visu pasauli. Daudzi svētceļnieki doties uz Meku baudīju kafiju. Biežie zaļās pupiņas viņi ņēma līdzi uz savu dzimteni. Drīzumā kafiju sāka audzēt Mekas apkaimē. 1554. gadā Konstantinopolē tika radīts pirmais kafijas nams, vēlāk arī citur Arābijā. Bet kā jau tumsonības un aizspriedumu laikmetā viss jaunais, arī kafijas nami izpelnījās kritiku kā netikumības centri. Skanēja apvainojumi, ka kafija veicina novēršanā no reliģijas.

Venēciju pirmās kafijas kravas no Turcijas sasniedza 1630. gadā.  Drīz tika atvērti arī pirmie kafijas nami, kuri kļuva par intelektuālu un mākslinieku tikšanās vietām.  Sākumā Itālijā, bet ar laiku Anglijā, Nīderlandē, Francijā un Vācijā kafejnīcu skaists pieauga lielā ātrumā.

Romas garīdzniecība lūdza pāvestu Klementu VIII aizliegt kafiju,  apgalvojot, ka tā ir „velna dzira”,  tomēr pāvests nepiekrita, jo tā viņam ļoti garšoja. Kafija saņēma pāvesta svētību.

Kafijas namiņos pārsvarā pulcējās vīrieši, savukārt sievietes bieži netika pat ielaistas. Lai aizstāvētu savas tiesības, 1674. gadā sievietes publicēja petīciju, kurās sūdzējās, ka kafijas nami aizvilina vīrus no mājām, un kafijas dzeršana padara tos impotentus. Vīrieši, protams, tam nepiekrita,  taču sievietes panāca, ka arī viņas var uzturēties šajās iestādēs.

Vācijā pirmais kafijas nams atvērās Hamburgā, 1677. gadā.  Divus gadsimtus vēlāk, alus patēriņš bija samazinājies par 60%, un tas tikai tāpēc, ka kafiju dzēra gan no rītiem, lai aizdzītu miegu, gan pēc sātīgas maltītes, gan arī vakarā –  draugu kompānijā.

Katrai valstij ir sava kafijas vēsture, taču visas valstis apvieno tas, ka cilvēki mīl baudīt kafiju patīkamā atmosfērā.

Kafijas audzēšana un ražošana
Kafija aug starp 25 grādiem ziemeļu platumā un 30 grādiem dienvidu platumā no ekvatora, kur ir bagātīgas lietusgāzes un vidējā gaisa temperatūra no + 19 līdz +24 grādiem pēc Celsija, un nav salnu. Visideālākie apstākļi ir Āzijas un Āfrikas subtropos un tropos. Botāniķi pazīst ap 80 dažādu kafijas koku un krūmu veidu.
Kafijas koku pavairo ar sēklām un spraudeņiem. Sēšanai izmanto veselīgas, dīgtspējīgas pupiņas no jaunajiem kafijas kokiem.  Tās iespiež augsnē ar plakano pusi uz leju aptuveni 1 cm dziļumā.  Tad 5-6 nedēļu laikā uzdīgst stādiņi.  Sākoties lietavām, aptuveni pēc 6 mēnešiem 30 – 50 cm gari stādi tiek pārstādīti plantācijās 2 – 4 metru cits no cita. Lai radītu labākus apstākļus stādiņiem, starp tiek tiek stādīti banānu ceri, kukurūza vai akācijas. Tie aizsargā kafijas stādus no  nelabvēlīgiem apstākļiem – vēja un saules.

Kafijas kokam ir tumšas, spīdīgas, smailas lapas. Baltie ziedi atgādina jasmīna ziedus un ir smalki veidoti, ar spēcīgu aromātu.  Ir nepieciešami 3 – 5 gadi, lai krūmi sāktu ražot ogas, bet pilnu ražu var iegūt no 8 gadus veca koka.
Kafijas koka auglis no ārpuses atgādina ķirsi, tas ir sarkanā krāsā, ar stipru, cietu mizu, auglis iekšpusē ir sulīgs, bagāts ar cukuru un eļļām.
Savvaļas kafijas koki var sasniegt līdz 7 metru augstumu, bet plantācijās to augstums ir vidēji no 2 – 3 metri, kas garantē augstāku ražu un atvieglo ražas novākšanu.  Augļi nogatavojas vairākas reizes gadā un parādās uz krūmu zariem dažādā augstumā.  Kafijas novākšana notiek ar rokām, un to atkārto vairākas reizes sezonas laikā.

Kafijas audzētājiem, tāpat kā vīnogu audzētājiem, darba netrūkst, jo kociņi ir jāravē, jāapgriež, jāmēslo, jāapūdeņo. Lielas raizes sagādā cīņa ar kafijas koku kaitēkļiem. Brazīlijā jokojot, ka kaitēkļu klasifikācijas kokiem esot tikpat daudz cik zaru.

Daudz darba un laika ir jāveltī, lai mazās, pupiņas atdotu kaut daļu no sava neatvairāmā aromāta. Augļiem nepieciešami 6 – 8 mēneši, lai tie no tumši zaļiem nogatavotos līdz izteikti sarkaniem. Kafijas pupiņa ir gatavas tikai tad, kad nobriedušas tumši sarkanas vai pat tumši violetas.  Katrs krūms saražo aptuveni divus tūkstošus ogu  gadā. Katras ogas iekšpusē ir viena vai pāris kafijas pupiņu,  tās mēdz dēvēt par „zirņa ogu”.  No diviem tūkstošiem ogu iegūst aptuveni 500 grami pupiņu.  No viena hektāra labi iekopta lauka iegūst 500 – 800 kilogramus ražas.

Kafijas pupiņu pārklāj dzeltena miziņa, ko dēvē pergamentmiziņu.  Zem tās atrodas otra – gaišpelēka, tā tiek saukta par sudrabmiziņa. Pašas pupiņas ir dzeltenā, pelēkā vai zilganpelēkā krāsā. Tāpat kā krāsa, arī pupiņas lielums ir atkarīgs no sugas.

Kafijas pupiņu apstrāde
Ir divas metodes, kā atdalīt pupiņu no mīkstuma un mizas.
„Slapjā metode” tiek izmantota pupiņām, kas novāktas ar rokām, un to izmanto zemēs, kur daudz nokrišņu. Ogas saspaida, lai nodalītu apkārtējo mīkstumu, tad pupiņas iemērc un ļauj mirkt vienu vai divas dienas. Tad tās nomazgā un kaltē speciālā mašīnā vai saulē. Visbeidzot lobīšanas mašīna noņem plāno apvalku no zaļās kafijas pupiņas.
„Sausā metode” ir daudz senāka un tāpēc arī daudz vienkāršāka.  Augļus izliek saulē uz 2 vai 3 nedēļām. Tos bieži apmaisa, lai tie žāvētos vienmērīgi. Kad ogas ir pilnīgi sausas, tās apstrādā īpašā lobīšanas mašīnā, atdalot apvalku. Tad pupiņas pārlasa un ar rokām, vēlāk nelielos daudzumos grauzdē.  Kafijas degustētājs pupiņas pagaršo un nosaka to kvalitāti. Visa veida kafiju tradicionāli transportē maisos, kuri tiek ievietoti speciālos konteineros, tādā veidā rūpējoties par nemainīgu kvalitāti.

Tirdzniecībā ir divas galvenās kafijas šķirnes – Arabika un Robusta. To kvalitāti nosaka teritorija, kurā kafija tika audzēta un novākta. Jo augstāk virs jūras līmeņa kafija tiek audzēta, jo labāka tās kvalitāte.
Arabika  ir kafija ar bagātīgu garšu un lielisku aromātu.  Arabiku audzē kalnu nogāzēs, vietās, kur ir daudz nokrišņu. Arabikas audzēšanai ir nepieciešama īpaši drenēta augsne, divas stundas saules dienā un pārējo dienu – ēna. Vislabākā kafija aug tropiskajos apgabalos 600 – 1800 metru augstumā. Arabika ir absolūts līderis internacionālajā kafijas parādē. Gareniskā kafijas pupiņa ir acij tīkama un garšas ziņā dižciltīgāka. Atbilstoši augsta ir arī tās ieņemamā vieta pasaules kafijas tirgū 70 – 75 % no pasaules produkcijas.

Robusta kafijas šķirne aug zemākās vietās, tā nav tik kaprīza audzēšanā. Tā ir ātri augoša un izturīga pret slimībām, kā arī ražīgāka par Arabiku.  Robustu pārsvarā izmanto šķīstošās kafijas gatavošanai.  Bieži vien tiek kombinēta ar citu šķirņu kafijas pupiņām. Eiropa Robustu iepazina tikai 19. gadsimta beigās. Mūsdienās tā aizņem 25  – 30 % tirgus segmenta.

Kafijas audzēšanas reģioni
Labas kvalitātes kafijas iegūšana vienmēr saistās ar risku. Apgabalos, kur aug labākā kafija, stādi ir pakļauti nežēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem. Tāpēc kafijas audzētājiem, kuri balansē starp šiem apstākļiem, jābūt ne tikai lielai darba pieredzei un intuīcijai – ar to vien ir par maz. Viņiem nepieciešama ari laimīga roka.  Kafijas audzētāju rūpīgais darbs sākas jau sēšanas laikā.
Kafijas audzēšanas apgabali stipri atšķiras gan klimata, gan atrašanās vietas virs jūras līmeņa, gan augsnes apstākļu ziņā. Tas ietekmē katrā valstī audzēto kafijas pupiņu garšu, kvalitāti un raksturojumu. Pasaules  tirgū Kolumbija tiek uzskatīta par „kafijas zemi”, jo tā vēl joprojām ir galvenā audzējamā kultūra valstī. Kolumbijā tiek audzēta tikai Arābika. Šeit augušām kafijas pupiņām ir bagātīga garšas buķete un brīnišķīgs aromāts. Tās ir ideālas jebkurai grauzdēšanas metodei.
Brazīlijā ražo 30% no pasaules kafijas daudzuma. Tomēr  šī kafija nav visaugstākās kvalitātes, tāpēc lielākoties tā tiek izmantota šķīstošās kafijas ražošanai.
Kamerūnā ražo augstas kvalitātes Robusta pupiņas un nelielu daudzumu maigas Arābikas. Līdzīgas kvalitātes pupiņas tiek iegūtas vēl dažās Kamerūnai tuvākajās valstīs.
Koastarikas kafija ir ievērojama ar savu smalko , bagātīgo garšu un aso skābuma līmeni.
Ekvadoras kafijai ir asa garša. Kafijas pupiņas ir nelielas, tās parasti sajauc kopā ar citām kafijas šķirnēm.
Salvadoras kafija pēc izskata ir līdzīga Arābikai, bet tai ir maigāka garša.
Etiopijas kafijai ir stipra garša. Dažos aprakstos tiek minēt, ka tā atgādina vīnu. Kafijas pupiņas ir lielas, un tām ir izcili labs aromāts.
Haiti vislabākajām kafijas pupiņām ir bagātīga un maigi salda garša. Zemākās kvalitātes kafijas pupiņas tiek izmantotas stiprai grauzdēšanai.
Pazīstamākajai Indijas kafijai ir maiga garša un izsmalcināts aromāts. Indijas kafija ir īpaši populāra Francijā un Skandināvijā.
Jamaikas kafija tiek uzskatīta par izcili labu kafiju. Tai ir maigi sabalansēta garša un skābums. Arī izskats un aromāts ir lielisks. Jamaikas kafija ir iecienīta Japānā. Tā ir viena no dārgākajām kafijām.
Meksikas kafijai ir viegla un bagātīga garša, ar smalku skābuma pakāpi. Lielākā daļa produkcijas nonāk Amerikas tirgū.
Peru kafijas ražošana palielinās gadu no gada. Te iegūtā kafija ir ar labu, maigi skābenu garšu.
Venecuēlas kafijai ir lieliska kvalitāte, salda, izsmalcināta garša un kvalitatīvs pupiņu izskats, tā ir iecienīta Francijā un Spānijā.
Kafijas grauzdēšanas veidi

Kafijas ķīmiskais sastāvs (procentos)

Kafijas ķīmiskais sastāvs (procentos)
Negrauzdēta kafija Grauzdēta kafija
Ūdens 11 3
Tauki 12 16
Olbaltumvielas 14 14
Cukurs 4 1.5
Šķiedrvielas 31 30.3
Kofeīns 1.3 1.4
Pelni 4 3.8
Karstā ūdenīšķīstošas vielas 22.7

30

Zaļas kafijas pupiņas piemērotā vidē var uzglabāt vairākus gadus. Tās tiek grauzdētas, lai izveidotu to garšu un aromātu, un grauzdēšana ir māksla.  Grauzdēšanas pakāpe nosaka tādus faktorus kā kafijas maigums, bagātīgums un skābums, taču tā neietekmē kafijas stiprumu. Kafijas stiprumu nosaka kafijas un ūdens  proporcija, gatavojot uzlējumu.  Grauzdēšanas procesā notiek ķīmiskas pārmaiņas : pupiņas atbrīvojas no aromātiskajām eļļām, veidojas grauzdēts cukurs, izdalās gāzes.
Grauzdēšanas laikā pupiņas zaudē ūdeni, cukurs tajās karamelizējas, pārveidojas miecvielas, rodas kafijai raksturīgais aromāts. Pupiņu svars samazinās par 12 -20 %, bet tilpums pieaug par 30 – 50%. Jo augstāka grauzdēšanas pakāpe, jo zemāka ir kafijas skābuma pakāpe. Taču pupiņas itin viegli var pārgrauzdēt. Tādu pupiņu aromāts ir vājāks un garša sliktāka. Tāpēc stiprai grauzdēšanai izmanto lētāk izaudzējamas kafijas šķirnes. Izlases ražas velti tiktu izniekotas, jo tiktu zaudēts kafijas aromāts un oriģinālā garša.

Dažādas grauzdēšanas pakāpes, kas ietekmē kafijas īpašības
•Viegls, jeb bāls grauzdējums dod viegli brūnas, sausas kafijas pupiņas ar smalku garšu un aromātu. Šo grauzdēšanu izmanto vidēji lielām kafijas pupiņām. Šādi grauzdēta kafija ir īpaši piemērota dzeršanai no rīta, pievienojot pienu.
•Vidējs grauzdējums ir universāls, jo dod stiprāku garšu, labāk parādot daudzu kafijas šķirņu raksturojumu. Tam ir salds un bagāts aromāts. Šādi grauzdēta kafija ir piemērota dzeršanai jebkurā dienas laikā.
•Pilnīgs (tumšais) grauzdējums dod tumši brūnas kafijas pupiņas, uz kuru virsmas ir nedaudz eļļas. Pupiņas ir spīdīgas. Šādi grauzdētai kafijai ir stipra garša ar nelielu rūgtuma piegaršu. Tā ir piemērota pēcpusdienas kafijai ar nelielu krējuma piedevu.
•Augsta grauzdējuma pakāpe ir pazīstama ari kā dubultā grauzdēšana. Pupiņas pēc tam ir spīdīgas, eļļainas, melnas. Kafijai, kas pagatavota no šādām pupiņām, ir stipri rūgtena piegarša.
•Itāliešu grauzdējums ir pazīstams arī kā espresso grauzdējums. Šī kafija ir ļoti tumša.

Kafijas malšana
Pirms no kafijas pupiņām tiek gatavots uzlējums, tā ir jāsamaļ. Lai gan tagad bez kafijas dzirnaviņām tīri labi var iztikt, daudzām mājsaimniecēm kafijas malšana ir nepieciešamība, pat ceremonija.  Tagad gan lielākā daļa kafijas dzērāju dzirnaviņu troksnis ir mainījies, jo galvenokārt tiek izmantotas elektriskās kafijas dzirnaviņas. Tomēr vecās dzirnaviņas , kas darinātas no koka, misiņa, skārda, zināmos apstākļos veic savu uzdevumu  pat labāk nekā jaunās un ātrākās māsas. Kāpēc?  Tāpēc, ka viens no svarīgākajiem noteikumiem, kas jāievēro, kafiju malot – kafija nedrīkst pārāk sasilt. Ja tas notiek, aromāts, kas sastāv no ēteriskajām vielām, atdalās un izgaro. Lai no tā izsargātos, lielās rūpnieciskās iekārtas malšanas mehānisms tiek dzesēts.
Pareiza kafijas samalšana visā kafijas pagatavošanas procesā ir ļoti būtiska. Maluma smalkumu nosaka kafijas pagatavošanas metode. Jo smalkāks malums, jo lielāks kafijas virsmas daudzums jāaptver ūdenim, un tam nepieciešamāks īsāks laiks. Smalkāks malums ir ekonomiskāks.
Gatava malta kafija ir pieejama vakuuma iesaiņojumā, kurā tā glabājas svaiga, līdz iepakojums tiek atvērts.

Malšanas veidi
•Pulverveida ( vai pūderveida)  ir tik smalka kā milti, un to izmanto, lai pagatavotu stipru turku, grieķu vai arābu kafiju.
•Smalkais espresso malums tiek izmantots tikai espresso automātos
•Smalkais malums, jeb filtra smalkais malums tiek izmantots kāšanai un filtrēšanas metodei.
•Vidējais malums ir daudzpusīgāks. To var izmantot, kafiju gatavojot, gan uzlejot krūzē, gan kafijas kannā, gan kafijas automātos.
•Rupjais malums ir piemērots kafijas uzliešanai krūzē.

Kafijas piedevas un aizstājēji
Vislabāk kafijas garšu izjūt bez piedevām, cukura, alkohola. Gadu gaitā kafijai tikušas pievienotas dažādas vielas. Lielākoties ekonomijas dēļ tā tikusi aizstāta arī ar citām izejvielām. Līdz pat šai dienai daudziem cilvēkiem, it sevišķi francijā, patīk rūgtā garša, ko kafijai piešķir cigoriņi. Austrijā kafijai pievieno kaltētas vīģes, un šādu kafiju nekur citur pasaulē nav iespējams dabūt. Kafijai mēdz pievienot arī grauzdētus miežus, pagatavojot iesala kafiju. Latvijā kafiju esot gatavojuši no Ozolzīlēm.
18. gadsimta beigās un 19. Gadsimta sākumā kafijai sāka pievienot pienu vai saldo krējumu. Austrumos kafiju ar tādām piedevām nekad nav lietojuši, uzskatot,  ka tas ir kaitīgi veselībai un bojā dzēriena garšu.

Šķīstošā kafija
Šķīstošā kafija aromāta un garšas ziņā nevar sacensties ar svaigi pagatavotu īstu kafiju. Nenoliedzami šķīstošā kafija ir ātri un ērti pagatavojama, taču pārstrādes procesā tā ir tik daudz pārcietusi, ka gluži vienkārši ir zaudējusi daudzas vielas.
Šķīstošo kafiju izmanto kā garšas sastāvdaļu konditorejā, kad produktā nav nepieciešams papildu šķidrums.
Liela daļa šķīstošās kafijas tiek pagatavota no vidējas vai zemas kvalitātes Robustas kafijas pupiņa maisījuma. Šķīstošo kafiju gatavo no kafijas uzlējuma lielās tvertnēs, ar tvaicēšanas metodi atdalot ūdeni.
Lētākās šķīstošās kafijas šķirnes gatavo ar smidzināšanas kaltēšans metodi, veidojot to kā smalku pulveri. Dārgāku un labākas kvalitātes šķīstošo kafiju kaltē saldējot – lai pagatavotu kafijas granulas, ūdeni iztveicē no saldētiem kafijas gabaliem.
Bezkofeīna kafija
Kofeīns ir viena no visvairāk patērētajām narkotikām pasaulē. Tā iedarbība uz organismu ir visdažādākā. Nelielās devās tam ir labvēlīgs efekts. Piemēram, tas uzlabo modrību, koncentrēšanās un koordinācijas spējas, stimulē kuņģa sekrēcijas darbību, padara muskuļus mazāk uzņēmīgus pret nogurumu. Lietojot kofeīnu pārmērīgās devās, var rasties pārmērīga stimulācija, kuras rezultātā var rasties paātrināta sirdsdarbība. Labāks kvalitātes pupiņas satur mazāk kofeīna.
Aizvien vairāk uzmanības pievēršot produktu kvalitāte u veselīgam dzīvesveidam, ir palielinājusies interese par bezkofeīna kafiju. Tase bezkofeīna kafijas satur 2-8 mg kofeīna, salīdzinot ar 85-100 mg kofeīna, kas ir filtrētas kafijas tasē. Bezkofeīna kafija ir pieejama gan pupiņās, gan maltā, gan šķīstošā veidā. Uzlabojoties tehnoloģijai, uzlabojās arī bezkofeīna kafijas kvalitāte. Tagad ražotāju mērķis ir ražot tādu kafiju, kas pēc kofeīna atdalīšanas procesa saglabātu aromātu un garšu. Tā kā lielāko daļu smaržas kafija iegūst grauzdēšanas laikā, kofeīnu atdala no zaļām pupiņām.

Kafija – mīti un patiesība
Vai mēs Latvijā esam lieli kafijas dzērāji? Statistika liecina, ka katrs Latvijas iedzīvotājs gadā patērē 1,7 – 2,3 kg kafijas, bet, piemēram, kaimiņzemē Igaunijā – 2,4 kg.
Nez kāpēc parasti uzskata, ka vislielākie kafijas dzērāji ir Brazīlijas iedzīvotāji. Taču nē! Vislielākie kafijas dzērāji esot ziemeļnieki. Katrs soms gadā patērē 11,7 kg kafijas, Norvēģijā šis skaitlis ir mazāks- 10,6 kg. Katrs dānis gadā vidēji patērē 9 kg kafijas, tikpat kafijas izdzer arī katrs zviedrs.
Kafija satur kofeīnu.  Visumā pareizi, bet savvaļā augošajos kokos tā nav. Tos tad arī izmanto jaunu šķirņu kultivēšanai, lai galu galā iegūtu jaunas kafijas šķirnes ar pazeminātu kofeīna saturu. Tiek ražotas dažādas šķīstošās kafijas, kur gandrīz nav kofeīna ( 0,02 -0,005%).
Kafija stimulē smadzeņu darbību.  Nav īsti pareizi. Kofeīns pats nav stimulators. Tā molekulas pēc formas atgādina adenozīna molekulu, kas  traucē veidoties šūnu enerģijai. Kādu laiku kofeīns aizņem adenozīna vietu, bet kavē enerģētiskos procesus tas nespēj un nervu šūnas darbojas labāk.
Kafija satur vitamīnus. Pareizi. Tasītē ir 20% P vitamīna, kas nepieciešams asinsvadiem.
Kafija kairina kuņģi. Jā, ir cilvēki, kuri šo dzērienu nepanes. Vielas, kas kafijai dod sūrumu, veicina kuņģa sulas sekrēciju. Tāpēc nav ieteicams dzert kafiju tukšā dūšā.
Pie kafijas pierod un to var uzskatīt par narkotiku. Dzēriens mazina nogurumu, dod enerģijas pieplūdumu. Uzskata, ka 100-200 mg kofeīna deva dienā saasina uzmanību, veicina ātrāku reakciju, paaugstina izturību. Deva, kas lielāka par 400 mg var radīt paaugstinātu nervozitāti.
Kofeīns tāpat kā alkohols, cukurs un šokolāde iedarbojas uz zināmiem smadzeņu centriem. Vai to var uzskatīt par narkotiku?  Narkotiskas vielas raksturo 3 pazīmes – pakāpeniska pierašana un vajadzība pēc arvien lielākas devas, fiziskā un psiholoģiskā atkarība. Pie kafijas nevar pierast. Katra nākamā kafijas tasīte iedarbojas kā pirmā. Pastāv gan fiziskā atkarība. „Atteikšanās” no kafijas sākumā rada galvassāpes, miegainību, nelabu dūšu. Nav psiholoģiskās atkarības, kas raksturīga narkomāniem, kuri gatavi uz visu, lai tikai dabūtu kārtējo devu. Tātad- kafija nav narkotiska viela.

Autors: Beāte Šmagre