Zigmunds Ivaņinoks – PSRS bārmeņi, sistēma un labākie bāri (1960-1991) | Bar.lv

Zigmunds Ivaņinoks – PSRS bārmeņi, sistēma un labākie bāri (1960-1991)

Kārlis Bilders un Zigmunds Ivaņinoks, PSRS sacensībās, 1978 gadā Almatā.Padomju Latvijas bārmeņi
Gribētos atdzīvināt un piefiksēt liecības par Latvijas bārmeņiem PSRS laikos. Tā laika slavenākie bārmeņi bija Jāzeps Arbidāns, Latvijas kokteiļu tēvs Kārlis Bilders un Zigmunds Ivaņinoks. Personīgi devos pie tagadējā cigāru speciālista un bijušā bārmeņa, Zigmunda Ivaņinoka. Zigmunds strādāja tā laika prestižākajā restorānā „Jūras Pērle” un vēlāk nemazāk prestižā restorānā „Rīdzene”. Pateicoties viņa lielajai pieredzei man izdevās uzzināt daudz interesanta. Piemēram, kā un pateicoties kam Latvijā parādījās kokteiļi, kādas problēmas nācās pārvarēt bārmeņiem, kāda ietekme bija dažādām pārbaudošām instancēm, kāda bija tā laika prostitūcija un citu faktus.
Padomju Savienībā katru gadu notika starptautiskas sacensības, dažādās sabiedriskās ēdināšanas specialitātēs (соревнования общепита). Daudzi domā, ka PSRS bija bārmeņu konkursi. Ārzemēs varbūt arī bija, taču Padomju Savienībā un draudzīgajās valstīs – bārmeņu sacensību nebija. Padomju Savienībā bija līdzīgi konkursi, bet tos dēvēja savādāk. Bārmeņi nepiedalījās atsevišķi. Sacensībās iesaistījās visi uzņēmuma darbinieki: bārmeņi, pavāri, konditori, un c.
Runājot par tā laika kokteiļiem, to bija ļoti maz, un tie bija diezgan primitīvi. Brendijs pluss šampanietis vai vīns, šampanietis citās variācijās un tā tālāk un tādā pašā garā. Lielākā daļa populārāko kokteiļu tika saukti par „Privet” „Saljut” un „Moskva “. Laika gaitā mēs iemācījāmies sajaukt alkoholu un par to pateicīgi esam Kārlim Bilderam. Viņš bija pirmais, kurš Padomju Latvijas iedzīvotājiem pasniedza pasaules slavenus kokteiļus. Tolaik PSRS bija divi prestiži kruīza kuģi „Puškins” un „Ļermontovs”. Tur strādāja Kārlis Bilders. Kuģi bieži kuģoja pa ārzemju jūrām. Bārmeņu komanda labi prata savu arodu, tai skaitā mācēja pagatavot daudzus kokteiļus. Rezultātā Kārlis Bilders atveda uz Jūrmalu 30. pasaulē zināmus kokteiļus. Citos restorānos bija tikai trīs augstāk minētie, bet Jūrmalā trīsdesmit. Izplatīt kapitālistu kokteiļus PSRS valstīs bija aizliegts, bet Jūrmalas tirdzniecības pārvaldes galvenā priekšniece Marina Zatoka saskatīja perspektīvu un neskatoties uz „patriotisko likumu” neliedza tos pagatavot. Lielākā problēma bija dabūt vajadzīgo produkciju un kokteiļu komponentus, bet bārmenis Bilders atrada izeju. Tā piemēram, liķierus „Curacao” un „Cointreau” lieliski varēja aizvietot ar Latvijas „Dienvidu liķieri”. Lielākais deficīts bija citroni. Citronu sulu iegūt nevarēja. 10 kastītes citronu uzņēmumam piegādāja vienu, divas reizes gadā. Bārmeņi Kārlis un Zigmunds atrada izeju arī no šīs situācijas. Divas, trīs diennaktis tika spiesta citronu sulu, kuru vēlāk lēja burkās, konservēja, lika ledusskapī un mēģinājām lietot maksimāli ilgi. Bija arī tādi bārmeņi, kuri citronu sulas vietā izmantoja citronskābi.
Iekārtoties darbā par bārmeni vai oficiantu nebija viegli. Vajadzēja pareizajiem cilvēkiem „iedot uz ķepu” vai vismaz būt ietekmīgu cilvēku paziņai. Kas attiecas par sanitāro minimumu pārbaudēm, tad ar tām vienmēr varēja sarunāt. Riskanti un praktiski neiespējami bija vienoties ar valsts drošības komiteju „OBHSS” (ОБХСС). Sistēma sekoja, lai netiktu tirgoti „kreisie” dzērieni, kā arī lai nešmauktu klientus. Protams, lai nopelnītu, bārmeņi bieži ielēja mazāk nekā vajag, taču sevi cienoši bārmeņi sniedzam klientam to, par ko viņš bija samaksājis. Trauku mazgātājas arī bija attapīgas. Visus alkohola atlikumus no glāzēm tās salēja vienā katlā un ļoti viegli to pārdeva rūdītiem alkoholiķiem. Divi rubļi maksāja šī dzira.
Interesanti bija uzzināt, kā PSRS bārmeņi, saņemot nieka 180 rubļus mēnesī, spēja iegādāties mašīnas un vasarnīcas. Bārmeņa ieekonomētais alkohols bieži tika tirgots ārpus kases, taču tas nebija galvenais ienākumu avots. Tā tikai, cigaretēm. Lielu daļu ienākumu sastādīja tējas nauda un labas prēmijas, kuras izmaksāja oficiāli. Bieži vien prēmija sasniedza trīssimts un vairāk rubļu. Tolaik darba bija ļoti daudz. Bārmeņi tika aicināti uz privātām viesībām, kur arī varēja pienācīgi nopelnīt.
Padomju Savienībā oficiāli prostitūcijas neeksistēja, taču labākajos bāros tās varēja manīt. Īpaši bieži atrasties vienā un tajā pašā restorānā viņas nevarēja, jo restorānam nebija nekādas izdevības. Ir viedoklis, ka daudzas tā laika prostitūtas cieši sadarbojās ar KGB. Viņas mēdza gaidīt savus darba devējus pie šampanieša glāzes, „uzķert uz āķa” ārzemniekus un jūrnieciņus.
Viens no populārākajiem Latvijas restorāniem bija „Jūras Pērle”, kurš atradās Jūrmalā. Tur uzturējās „sabiedrības krējums”, politiķi, bandīti, kā arī tādi mākslinieki kā A. Pugačova, Laima Vaikule un citas zvaigznes. Pie ieejas restorānā vajadzēja iedot šveicaram „piecīti”, pretējā gadījumā iekšā tikt nevarēja. Vietu nav un viss. Praktiski katrs Latvijas bārmenis, oficiants un pavārs sapņoja strādāt „Jūras Pērlē”, bet tie, kuri tur strādāja saņēma ļoti, ļoti pienācīgu algu. Viss labais reiz beidzas. Tā arī notika ar šo izcilo restorānu. Deviņdesmitajos gados tas vairāk atgādināja „gadjušņiku”, publika arī nāca ne tā labākā, līdz beidzot tas aizvērās un vēlāk nodega, atstājot bagātīgu vēsturi un dzelzsbetona gabalus.

Tekstu sagatavoja Filips Daģis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *