Rīgas restorāni 20. gs. sākumā | Bar.lv

Nav ne mazāko šaubu, ka 20. gs. sākumā Latvijā bija grezni restorāni, kur piedāvāja augsta līmeņa virtuvi. Rīgā tika piedāvātas dažādas virtuves, piemēram, krievu, vācu, ebreju, u.c. Viens no etniskajiem restorāniem bija krievu restorāns „Volga”, kas atradās diezgan tālu no pilsētas centra, kurā varēja izvēlēties dažādas kaviāru šķirnes, piemēram, belugu, severugu un stori kā arī krievu gavēņu pankūkas „bļinas”.  Ir arī skaidrs, ka gan vietējie gardēži, gan arī ārzemnieki centās apmeklēt pagraba restorānu „Kazbeku”, kas atradās Merķeļa ielā, kur emigrants Gruzīns pārlejot ar visindīgāko un sarkanāko papriku un pārkaisot ar sīvo sīpolu šķirni pasniedza vienreizēju šašliku. Starpkaru gados, vienkāršo tautu cienāja Daugavmalas „Enkurā”, kur tipāžu nāca studēt daudzi mākslinieki, pasūtot cepeti un „ulmanīti”-šņabi aukstu kā ledus. Netālu atradies arī jūrnieku „Pasaules krogs”, prastā „Melnā bumba” un leģendārā „Bedre”
Tolaik, protams, bija arī  tādi restorāni kā jebkurā lielpilsētā kur spēlēja kapelas un uzstājās mazās skatuves mākslinieki no daudzām pasaules valstīm, bet labākie restorāni atradās Vecrīgā.
Restorāni bija katrā viesnīcā, kā arī dažādās pilsētas privātajās un sabiedriskajās ēkās. Sevišķi iecienīti bija restorāni ēku pagrabos – „Rātes pagrabs” rātsnamā, „Jāņa pagrabs”mazajā ģildē, „Klosterpagrabs” lielajā ģildē, „Biržas pagrabs”, „Parka pagrabs”,  „Romas pagrabs”  u.c. Bija arī no Amerikas pārņemtais jaunievedums – restorāns „Automāts”. Tā bija iestāde bez viesmīļiem, ar pašapkalpošanos. Pavisam uz 1910. gadu vecpilsētā darbojās 28 restorāni, 18 konditoreja un kafejnīcas un 4 amerikāņu bāri, kuros viesus apkalpoja sievietes..
Ne tikai izslavētajā Parīzē, bet arī mūsu Rīgā varēja izsmalcināti paēst. Kaut kur tikai vienā Pārdaugavas krodziņā varēja dabūt Zemgals dūmu desu, tik briesmīgi un melni žāvētu, ka , nosviesta uz galda, tā klaudzēja kā runga un tās īsto vērtību, tāpat kā sudrabam varēja noteikt tikai pēc skaņas. Kur nu vēl teiksmainie Lielvārdes gliemeži, vienīgie ēdamie mīkstmieši mūsu zemē,.
Kafiju pagājušos gadsimtos varēja iemalkot aptirkās kopā ar zāļu rūgteno aromātu. Vēlāk radaš speciāli kafejnīcām domātās telpas. 1911. g. Atvēra kafejnīcu Vaļņu ielā 11, kur varēja redzēt „ērtos krēslos atlaidušos šahistus un skatītājus, kas izturējās klusi kā pelītes”. Tā raksta kādreizējā „Hotel de Rome” viesmīlis A. Bārs atmiņās „Mani skaistākie gadi Latvijā”. Ar laiku Vecrīgā izzuda tradīcija 1. janvārī par brīvu pasniegt pastāvīgajiem klientiem jeb ”štamgastiem” viņu iemīļotākos ēdienu un dzērienus un speciālais papildinājums no krodzinieka puses vismaz puspudele karstvīna.
Bet nenoliedzami , ka Gadsimtu mijā  Rīga pats smalkākais restorāns piederēja Otto Švarcam. Tas atradās Basteja bulvāri 2. Restorāns ar bufetes telpu, vairākām zālēm un atsevi’’kiem kabinetiem aizņēma divus stāvus. Visi kabineti bija iekārtoti ar atšķirīgām greznām mēbelēm. Kā vēsta reklāmas , tas esot bijis vienīgais restorāns, kur varējot dabūt Vācu Riesling tipa vīnus, bija arī baltie burgundieši un  sarkanie bordo ( Sauterne), spāņu šerijs un sarkanvīns Sangro el Toro, arī Ungārijas sausais vīns Egri bicaver un daudzus dārgus vīnus, bija vairāk pa 100 uaukstu un siltu uzkožu, bija vismaz 50 sviestmaižu, kurām virsū tika liktas zivis, dažadi cepeši, lasis, zoss, nēgī, un galvenā delikatese austeres, kā arī Havanas un Vācijas cigārus. Bija arī meistari, kas bārā spēja pagatavot kokteiļus, populārākie bija klasiskie Manhattan un Martini.

Darba autors: Raivis Riņķis (ieskaites darbs Bar.lv treniņu centrs)
Resursi:
Bāris A. „Mani skaistākie gadi Latvijā” Latvijas kultūras fonds, 1991., 22.lpp.
Akselis Ritenis „Latvijas Restorānu gids” 2004., 12lpp.-18lpp.
A. Caune „Rīgas Vecilsēta pirms 100 gadiem” 1994., 167. lpp.
Zvaigzne ABC „Rīgas laiks attēlos” 2001., 277.lpp.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *