Pie visa vainīgi mūki. Viņi, liekot lietā arābu alķīmiķu zintis, sāka ķimerēties ap dzīvības ūdens radīšanu, līdz sanāca viskijs. Ne velti to izmantoja kā medicīnisku līdzekli veselības saglabāšanai un dzīves paildzināšanai. Šo burvīgo dziru pat dēvēja par «uisge beatha» jeb dzīvības ūdeni.
Tātad vārds «viskijs» radies no ķeltu valodas un fonētisku perturbāciju rezultātā (iesaistot pat latīņu valodu) tulkojumā nozīmē «dzīvības ūdens». Vēl kādā versijā minēts, ka «viskijs» cēlies no gallu vārda «usquebaugh». Dzīvības vai dzīves ūdens, kā viskiju kādreiz dēvēja, pēc dažādām receptēm ticis gatavots daudzās pasaules malās. Ai, labi, labi, Latvijā kaut ko līdzīgu vēl līdz šim sauc par kandžu jeb pašdarināto. Tāds jau arī bija viskija sākums, laika gaitā receptes pilnveidojot, līdz mūsdienās šis dzēriens maksā pat 90 000 $ par pudeli.

Kas tas tāds – viskijs?
Par viskija nosaukumu strīdu nav, bet par tā dzimteni – gan. Skoti un īri izmet vilnu, kura tauta uzskatāma par viskija pirmatklājējiem. Iri piesauc 11. gadsimtu un svēto Patriku, kurš ievedis Skotijā recepti no Īrijas, savukārt skoti vicina karaliskās kases dokumentus, kuros 1494. gadā minēts, ka Džons Kors iepircis daudzus kilogramus iesala miežu, lai radītu «aqua vitae». To pašu dzīvības ūdeni, no kā cēlies viskija nosaukums. Nekādu dižo strīdu nav arī par viskija ražošanas tehnoloģiju. Sā¬kotnēji viskijs tika gatavots mājas apstākļos no pārpalikušajiem miežu graudiem, taču ar lai¬ku to sāka izturēt koka mucās. Tā kā dzēriens ir sens kā pasaule, tas apaudzis ar leģendām. Viena no tām vēsta, ka kāds vienkāršu ļaužu cilvēks, viskija «dzinējs» mājas apstākļos, to noslēpis mucā, lai nodokļu iekasētāji neatrod. Kad pēc vairākiem gadiem vīrs mucu izracis no zemes, tad atklājis, ka viskijs garšo pavisam citādi – daudz maigāk. Skola nu bijusi rokā -pat pārtikas vajadzībām aptrūcies graudu, cik aizrautīgi skoti ķērušies klāt viskija darīšanai. Tāpēc Skotijas valdība 1579. gadā izdeva liku¬mu, ka viskiju ražot drīkst tikai dižciltīgie.

Kā viņi to darīja? Vispirms der zināt, ka viskiju gatavo no iesala un no tīriem graudiem. Tātad dižciltīgie skoti rīkojās akurāt tāpat kā zemnieki, kuri visu šo rūpalu aizsāka. Miežu maisu mērcēja avota ūdenī, pēc tam graudus izbēra sausā vietā, un apmēram pēc desmit dienām tiem sāka dīgt asniņi. Diedzēšanu pārtrauca ar graudu žāvēšanu kūdras dūmos, jo Skotijā kurināmais bija kūdra. Pēc tam žāvētos graudus aplēja ar verdošu ūdeni un pievienoja pelējuma sēnīti. Kad dzira uzrūga, to destilēja. Skoti asprātīgi noteica, kad destilāts ieguvis īsto kvalitāti. Kad to sajauca ar šaujampulveri un aizdedzināja. Ja pulveris eksplodēja, viss bija kārtībā, īstie grādi sasniegti. Ja ne, procesu vajadzēja turpināt. Kā notiek tagad? Īsos vārdos: sasmalcinātiem graudiem (miežu, kviešu, rudzu, kukurūzas) pievieno ūdeni un vāra, kamēr izdalās ciete. Pēc tam pievieno iesalu, lai no cietes iegūtu cukuru. Masu filtrē un raudzē. Sarūgušo misu atkārtoti destilē īpašos aparātos vai katlos. Dzērienu vairākus gadus iztur ozolkoka mucās, no kurām tas iegūst garšas īpašības (sevišķi ja mucās pirms tam bijis cits stiprināts vīns). Alkohola saturs dzērienā ir no 40 līdz 65%. Nīkuļiem nav domāts… Sīkāk par viskija ražošanu…
Skaidrs, kur alkohols, tur nauda. Lai kā viskija darinātāji šmauktos, 17. gadsimtā tika pasludināts pirmais likums, kurš aplika viskiju ar nodokli. Valstij vajadzēja naudu, un punkts. 18. gadsimtā tapa likums, kurš aplika ar nodokli arī graudu iesalu. Bet nākamajā gadsim¬tā valdība legalizēja mazās viskija ražotnes, apliekot tās ar minimāliem nodokļiem, savukārt nelegālos dzinējus bargi sodīja. Kādam Koffija kungam varam pateikties par destilācijas ie¬kārtu, kura ļāva samazināt viskija pašizmaksu. Viņš tādu izgudroja un patentēja 1832. gadā. Tā nu viskija ražošana attīstījās un baudītāji mēģināja sajaukt arī graudu viskiju ar iesala viskiju, radot jaunas šķirnes. Starp citu, daža laba dārga skotu viskija sastāvā ir vairāk nekā 100 komponentu. Anglijas krodzinieki pirmie izdomāja šādu miksli, lai viskija garšu padarī¬tu maigāku. Pirmais, kurš uzsāka šāda jauktā viskija tirdzniecību, bija Edrū Ašērs Edinburgā 1853. gadā. Mūsdienās katrai valstij ir savi stingri viskija ražošanas noteikumi un tradīci¬jas, tāpēc viskijs no viskija atšķiras.

Skočs ar kūdras piegaršu. Scotch whisky
Gatavojot skotu viskiju, izmanto graudus, kuri kaltēti kūdras dūmos. Tas ir būtiski, jo tie-ši kūdra dzērienam piešķir specifisko aromātu un garšu, kas nav līdzīga nevienam citam viskijam pasaulē. Skoča izturēšanas ilgums mucās ir vismaz trīs gadi. Tam ir visizteiktākais aromāts un visasākā garša. Būtiska ir arī ūdens kvalitāte. Jo tas ir mīkstāks, dzidrāks un smelts no avota, jo viskijam būs izcilāka garša. Starp citu, viskija atšķirībai starp dažādiem Skotijas reģioniem ir vēsturisks izskaidrojums. Senāk nokļūt no vienas apdzīvotas vietas citā nebija viegli – ceļi slikti vai to nebija vispār. Nodokļu vācējiem no Anglijas bija grūti nokļūt līdz nelegālā viskija ražotājiem ziemeļu Skotijā. Vēsturiski Skotijas dienvidu daļā tuvāk Anglijai no graudiem ražoja vinkāršu viskiju vai spirtu, kuru tirgoja angļu džina ražotājiem. Mūsdienu viskija ražotāji saglabā šīs vēsturiskās tradīcijas. Skotijas dienvidu daļā pārsvarā ražo lētus jauktos viskijus, savukārt Skotijas ziemeļu daļā, ekskluzīvus iesala viskijus (Malt whisky).

Maigais īru viskijs
Īru viskijs ir maķenīt maigāks, saldāks nekā sūrais skočs. Lai dzērienu varētu nosaukt par īstenu īru, tam jābūt destilētam Īrijā un izturētam ne mazāk kā trīs gadus ozolkoka mucās, kurās iepriekš atradušies stiprinātie vīni vai burbons. Īru viskijā nav iespējams sajust kūdras piegaršu, jo ražošanā izmanto nediedzētus graudus (ne tikai miežu, bet arī auzu, kviešu, rudzu un kukurūzas). Ja graudus diedzē, tad nekad nežāvē kūdras dūmos. Parasti destilēšana notiek trīs reizes, tāpēc viskijs iegūst mīlīgāku aromātu un garšu (izcilākie pārstāvji – «Jameson», «Tullamore Dew»). Sīkāk par īru viskiju…

Amerikāņu burbons
Viena no populārākajām amerikāņu viskija šķirnēm ir burbons. Tam piemīt neparasta ogļu garša. Burbons satur ne mazāk kā 51% kukurūzas, tiek izturēts no četriem līdz 12 gadiem jaunās, izdedzinātās ozolkoka mucās. Dedzināšanas procesā karamelizējas dabiskais cukurs, kas atrodas kokā, un tā virsma, reaģējot ar viskiju, dod burbonam raksturīgo dzintara nokrāsu, aromātu un nedaudz saldo garšu. Otrreiz mucas nelieto. Šo dzērienu esot radījis svētais tēvs 1789. gadā Kentuki štatā, Burbona provincē, Luisvillas piepilsētā. Mācītājs Elijs Kregs, atceroties savas skotu saknes, Amerikā mēģināja dzīt skotu viskiju. Viņš tās iepildīja ozolkoka mucās. Runā, ka Elijs īstenībā esot bijis… sieviete. Un vēl runā, ka pēc ugunsgrēka mācītāja māja izdega, kopā ar to – arī koka mucas, kurās bija domāts iepildīt dzērienu. Skopāks būdams, Elijs nolēma apsvilušās mucas tomēr likt lietā. Pēc pāris gadiem viskija dzērēji konstatēja, ka sanācis labs burbons.
Interesanti, ka 1964. gadā ASV valdība pieņēma federālo likumu, kurš apstiprināja burbonu kā valsts nacionālo dzērienu. Vienīgajam no viskija veidiem ticis šāds gods! Tika uzskatīts, ka viskiju itin labi darinājuši (hmmm… dzinuši?) arī vairāki Amerikas prezidenti – Džordžs Vašingtons, Tomass Džeferesons un Ābrams Linkolns. Ko tu neteiksi…
Kā to gatavo? Nediedzētus kukurūzas un rudzu graudus (miežu Amerikā bija pavisam maz) rupji samaļ un vāra kopā ar ļoti kvalitatīvu avota ūdeni. Iegūtajai misai pievieno rauga baktērijas un cukuru (ja nepieciešams). Burbonu destilē vienu reizi, toties ilgi un nepārtraukti. Iegūto viskija spirtu filtrē caur kļavas koka oglēm un atšķaida ar ūdeni. Pēc tam lej mucās uz vismaz diviem gadiem. Amerikāņu viskija gatavošanā ļoti reti izmanto graudu iesalu. «Jack Daniels», šķiet, ir pasaulē vispopulārākais amerikāņu viskijs. Kopš 1866. gada to ražo nelielā Amerikas pilsētiņā Linčburgā Protams, zināms ir arī «Jim Beam» un «Ken tucky Jack Straight Burbon».

Kanādas viskijs no graudu mikšļa
Pateicoties sausajam likumam Amerikā, pagājušā gadsimta 20. gados Kanādā uzplauki viskija ražošana. To gatavo no kukurūzas, rudzu, kviešu, miežu graudu maisījuma, kombinējot dažādās proporcijās. Mucās viskiju iztur vismaz divus gadus, un tā garša ir vieglāka (ai nedaudz rūgtenu piegaršu un augļu aromātu) nekā «dedzinātajam» amerikāņu viskijam. Kanādā ražotie viskiji no citiem atšķiras arī tā destilēšanas veidu – katru graudu šķirnes brāgu destilē atsevišķi dažādās temperatūrās un iesalu neizmanto kā izejvielu. Kad kanādiešu viskiju (no dažādiem graudiem) sapilda mucās, tajās pirms tam bijis paturēts burbons vai heress. «Black Velvet» taču ir samtaina garša, vai ne? Bet «Canadian Club» sešus gadus tiek turēts baltās (!) ozolkoka mucās.

Japāņu viskijs – nošpikots no skotiem
Jā, pat japāņi iemēģinājuši roku viskija ražošanā! 1923. gadā japānis Masataka Taketsuri nodibināja pirmo viskija rūpnīcu. Uz to viņu pamudināja laulības ar skotieti un viņas dzimtenē baudītais alkohols. Sākumā japāņi importēja dažādus viskiju veidus un apvienoja tos ar vietējā ražojuma vis-kijiem, taču mūsdienās tas tikpat kā nenotiek. Japānas viskiji ir ļoti līdzīgi skotu viskijiem (ieskaitot kūdru ražošanas procesā), tomēr tiem nepiemīt tik izteikts kūdras dūmu aromāts un tie satur līdz 15% Skotijā ražotu iesala viskiju. Turklāt Japānā viskijs tiek izturēts ne mazāk kā 10 gadu (nevis trīs kā Skotijā) un uzskatāms par ekskluzīvu. Japāņu viskija nosaukumi mums, iespējams, būs krietni svešādi, tomēr der iegaumēt, ka eksperti, piemēram, «Nikka Single Cask 10 years old» un «Suntorv Hibiki 21» novērtējuši kā vienus no labākajiem pasaulē. Maza rozīnīte: bijušais aģents 007 Šons Konerijs savulaik reklamējis japāņu viskiju «Suntorv». Sīkāk par japāņu viskiju

Teksts / Antra Gabre