Pirmās liecības par Latvijas alu

Alus- Latviešu nacionālais dzēriens, mūsu nacionālā vērtība. Tā mēdz sacīt atsaucoties uz mūsu tautu dziesmās paustajām atziņām, un Jāņu stiprajām un senajām tradīcijām.
Alus darīšana īpaši rosīga notika Latvijas laukos. Par alus dzīvinošo klātbūtni liecina mūsu poētiskās četrrindes – dainas. Alus brūvēšanai izmantoja ne tikai miežus, bet arī kviešus un auzas, pazīstamas bija arī viršu alus un  lai alus nesaskābtu tam klāt pievienoja ozolu mizas, pelašķus, vaivariņus. Reibinošā dzēriena attīstības gaita, sākumā raudzējot medu, vēlāk sasmalcinātus labības graudus, izsekojama arī Latvijā. Pirmā liecība par dzēriena latviešu senču rituālā, kas apliecina tā gatavošanu saskaņā ar paražu no medus ir senākajā rakstītajā avotā- „Indriķa hronika”. 1198.gadā par Ikšķiles lībiešiem hronists raksta, ka, atsakoties no kristīgās ticības, viņi pēc savas paražas izvārīja medu un kopīgi iedzēruši, un apspriedušies pieņēma lēmumus. Medus dzēriens Latvijā saglabājās arī turpmākajos gadsimtos, tomēr viduslaiku beigās medus dzēriena raudzēšana Latvijā sāka pakāpeniski mazināties. Tam par iemeslu varēja būt fakts ka, arvien vairāk tika dzerts no graudiem brūvēts alus, jo tas bija lētāks par medus dzērienu, tāpēc arī „izspieda” medu!
Rīgā alus darīts jau tūdaļ pēc pilsētas dibināšanas- 13.gadsimtā. Par alus nozīmi pilsētas dzīvē liecina, piemēram, fakts, ka 1386.gadā dibināta „Alus un vīna nesēju brālība”. Šajā brālībā iesaistījās ne vien alus un vīna mucu nesēji, bet arī viņu sievas kā arī garīdznieki, muižnieki un turīgi pilsoņi. Brālības locekļu skaits bijis ap 200.cilvēku. tai bijis arī savs altāris Jēkaba baznīcā un šīs brālības „grāmatas’’ rakstīja Jēkaba baznīcas latviešu draudzes mācītājas. 1478.gadā Romas pāvests Siksts IV ar savu bullu noteica, ka Rīga ir tiesīga muitu par alu un iekasēto naudu ieguldīt pilsētas labā. Alus viduslaikos ietekmējis pat sociālo dzīvi Rīgā. Tā kā alus ražošana garantēja lielu peļņu, lielās ģildes locekļi gribēja panākt, lai alus darīšana kļūtu par viņu privilēģiju. 1510.gadā pieņēma lēmumu, pēc kura alu Rīgā drīkstēja darīt tikai lielās un Mazās ģildes locekļi.
Līdz 19.gadsimtam Latvijas teritorijā gandrīz katrā muižas centrā atradās un darbojās alus ražotnes, kurās vārīja alu lielākoties vietējam patēriņam. Tomēr 19.gadsimta tehnikas uzplaukuma laikmets klauvēja arī pie alus ražotāju durvīm. Gadsimta otrajā pusē Latvijā sākās strauja alus darītavu celtniecība un iekārtošana. Pārskatot Ludviga Drankas sagatavoto Latvijas alus darītavu sarakstu, atliek secināt, ka alus ražošanas strauja attīstība tiešām sākusies 19.gadsimta vidū. Pēteris Rūdolfs Kimmels (Kymmel) 1815.adā nodibina alus darītavu Rīgā, bet jau 1852.gadā šeit top jauna un moderna alus un iesala fabrika (Bierbrauierei und malz fabrik k.l. Kymmel), šķiet tas arī bija sākums modernu alus ražošanas ērai.

Nobeigums:
Dainu tēvs Krišjānis Barons atzīmē kādu interesantu dziedāšanas sacensību.
Ap galdu ar alus kausu sasēduši 12.vīri, katram vīram bija jānodzied kāda dziesma par ozoliem un jāpadod kauss nākamajam. Tā alus gājis no dziedātāja pie dziedātāja. Ja kāds nav varējis atcerēties vēl nedziedātas dziesmas par ozoliem, vietu bijis jāatdod citam, jo vīri stāvējuši pulciņā ap galdu.

Apinītis gudrs vīrs,
kokā kāpa lūkoties,
lai redzētu arājiņu,
kas lejā miežus sēj.

Kad es gāju miežus,
Dievs sēd ežas maliņā;
kad es miežu alu dzēru,
sudrabs kannas dibenā.

Kristaps Granovskis – ieskaites darbs Bar.lv bārmeņu treniņu centrs