PSRS bārmenis Uldis Daugulis

Uldis ir pabeidzis Rīgas jūras akadēmiju un pēc specialitātes ir stūrmanis. Jūrā gājis 5 gadus. Kāpēc tad izvēlējies bārmeņa arodu? Izrādās par iemeslu ir bijusi tieši jūrnieka amats. Atrodies uz sauszemes bieži gājām uz restorāniem. Tās bāra lietiņas ļoti patika, katru dienu svētki, jautrība…, vēlāk aprēcējos, piedzima bērni, par jūru vairs domāt negribējās. Sākumā biju oficianta palīgs, sešus mēnešus staigāju kā aste un mācījos. Toties strādāju ļoti prestižā vietā “Place in tourist”, pelnīju apmērām 30 rubļus mēnesī. Zināju vairākas valodas tāpēc vēlāk mani uzaicināja strādāt valūtas bārā, kur laida tikai ārzemniekus un tos, kuriem bija valūta.
Apmēram 5 gadus nostrādāju viesnīcā „Rīga” un 20 gadus viesnīcas „Latvija”. Restorānā.
Tieši viesnīcas „Latvija” pagrabstāvā atradās pirmais Latvijas PSRS kokteiļu bārs. Padomju laikos, jo īpaši „Perestroikas gados”, tik iekšā restorānā bija praktiski neiespējami. Pie durvīm stāvēja milzīgas rindas, pat arī tad ja iekšā bija brīvi galdiņi. Rindā stāvošiem nācās pacelt roku, kurā rēgojas trīnītis vai piecītis un nobļauties „Man ir pasūtīts galdiņš”. Tikai tad varēja tik iekšā nestāvot rindā. No šīs sistēmas honorārs tika restorāna direktoram, šveicaram, atsevišķos gadījumos apkalpojošam personālam. Pašā restorānā nācās iztērēt tik pat daudz cik par ieeju un tajā pašā laikā neko sev neatteikt. Ja jums bija 10 rubļu, tad jūs bijāt karalis!
Visi piehalturēja kā mācēja. Trauku mazgātājas nesa savu alkoholu no kura guva peļņu. Vieglas uzvedības meitenes arī uzturējās „Latvijā” un „Lunā”. Ja runājam par manu algu tad tā man nebija īpaši vajadzīga. Tējas nauda sastādīja apmēram 50 rubļus dienā, un lej kā gribi 10-15% palika pāri vienmēr. Darbs sākās  ar rīta sapulci „ļiņeiku”, kur tika apspriesti tekošie dienas uzdevumi, sūdzības, kādu paaugstināja amatā, kādu pazemināja vai atlaida, bet citus atgrieza atpakaļ vecajā amatā.
Ilgajā darba laikā ir bijuši arī dažādi kuriozi. Tā piemēram, restorānā „Tallina” reiz ieradās Japānas delegācija. Slēgtās vakariņas, tā saucamās „Bez šlipses”. Personāls nedaudz nervozēja, palīgtelpās aiz durvīm stāvēja restorāna direktors, direktora vietnieks, inženieris-tehnologs, vārdu sakot visa „augša”. Oficiants nesot konditorijas izstrādājumus – groziņus, nedaudz sasvēra paplāti un viens no groziņiem netīšām iekrita delegācijas viesa žaketes kabatā (žakete tobrīd atradās pakārta uz krēsla atzveltnes). Neviens no augstajiem ciemiņiem to neredzēja, izņemot mūsu priekšniecību, kura stāvēja aiz durvīm. Tika pieņemts lēmums, nemanot paņemt žaketi un nogādāt to uz ķīmisko tīrītavu. Tā arī izdarījām. Kad žakete bez atļaujas tika paņemta tika veikts katras kabatas satura apraksts un sastādīts akts. Ar milicijas palīdzību un ieslēgtām bākugunīm žakete tika nogādāta ķīmiskajā tīrītavā Ganību Dambī. Operācija beidzās veiksmīgi, neviens neko nepamanīja. Pat rājienu nesaņēmām.
Virs restorāna „Tallina” atradās dzīvokļi. Taisot remontu kādā no dzīvokļiem tika uzlauzta grīda. Strādniekiem par lielu izbrīnu tika atklāta metāliska kaste. Visi nodomāja, ka ir atraduši apslēptu mantu. Sākas aktīvi darbi lai atbrīvotu dārgumus un kad tie gandrīz bija rokā, tie pēkšņi pazuda un nokrita stāvu zemāk. Še tev nu bija! Izrādījās tas bija metālisks stiprinājums, kurš turēja milzīgu lustru virs deju zāles restorānā. Paldies dievam vis notika pa dienu un cilvēki necieta.
Vel viens neliels notikums. Reiz operas un baleta teātrī bija saviesīgs vakars augstākajām amatpersonām. Drošības komitejai bija savi noteikumi – ārā laist visus, iekšā nevienu. Uzņēmām, cinājām un kā tas bija pieņemts Latvijā, pasniedzām kafiju. Pirmais kompartijas sekretārs izdomāja, ka viņam vajag tēju nevis kafiju. Viens oficiants tika sūtīts uz tuvumā esošo viesnīcu „Rīga” pēc tējas, bet atpakaļ tā arī viņš neatgriezās.
Diezgan bieži Uldim nācās apkalpot augstus viesus un slavenības. Šobrīd Uldis dzīvo ārpus Rīgas savā privātmājā.

Materiālu sagatavoja Jeļena Stupņikova – Bar.lv bārmeņu treniņu centrs.