Mans laiks bārmeņu skolā
Pienākot pirmajai dienai, protams, bija uztraukums un neziņa par to, kā mani pieņems kursa biedri, kāds būs pasniedzējs – varēs brīvi runāt, vai tomēr labāk ieturēt distanci.
Šie divi mēneši paskrēja nemanot, atskatoties atpakaļ uz piedzīvoto, labprāt mācību posmu pagarinātu uz pusi ilgāku. Bija forši, aizraujoši, neaizmirstami…
Nezināju, kas mani tur sagaida, jo par šo tēmu “bārmenis” zināju salīdzinoši maz, taču viss mainījās ieejot pa skolas durvīm. Es sapratu, ka neesmu vienīgā, kurai rokas trīc un prāts šaudās par sagaidāmo, pārējie jaunieši bija ieņēmuši vietu pie galda un sēdēja neveiklā klusumā, es sapratu, ka visi esam iesācēji ar vienādu baiļu sajūtu.
Pirmais, kas mani nomierināja un lika saprast, ka viss nav tik traki kā biju iedomājusies, bija vadītājs. Zemais balss tonis, sejas mīmikas un labsirdīgie teksti liecināja, ka šeit gaisotne nebūs tik ļoti ieturēta un tomēr varēsim izpausties smieklos, kā arī ar atziņām, ieteikumiem un jautājumiem, jo uz tiem atbildēs nevis tikai, lai vienkārši atbildētu, bet gan, lai palīdzētu mums pilnveidoties.
Esmu ļoti pateicīga, ka manā grupā bija atsaucīgi jaunieši, jo sadraudzējoties, uzreiz šķita vieglāk iejusties kolektīvā. Neiztikām bez smiekliem, jokiem, sarkastiskiem tekstiem un jaukām sarunām. Šie draugi bija tas nepieciešamais, lai varētu saglabāt vēsu prātu saspringtās situācijās skolā. Un ieteikums, kas man spilgti ir palicis atmiņā ir – “Tev ir jābūt klikšķim uz šo darbu, savādāk neko nevarēsi iemācīties”. Bārmenis – tā ir aizraušanās, sava veida hobijs. Darbs, kurš ir jāmīl!
Runājot par tiešām nopietno mācīšanos, tad nebija diez ko viegli. Tik daudz materiāla jāiegaumē, jāpavada daudz stundas, lai veidotu darbus un uzmanībai jābūt simtprocentīgai, lai nekļūdītos turpmāk. Lai vai kā, šeit ļoti palīdz loģiskā domāšana, jo viss ir vienkārši izskaidrojams. Taču tam visam jāpieiet optimistiski, grūtas situācijas mūs norūda tālākiem notikumiem.
Emocijas sāk sist augstu vilni… Vidusskola un nu jau arī bārmeņu skola ir divi visneaizmirstamākie un aizraujošākie posmi manā dzīvē. Visu gribētos sākt no jauna, izbaudīt tās bailes, sajūtas, prieku un degsmi pēc kaut kā jaunu. LIELS PALDIES Roland, ka devi iespēju pievienoties šajā bārmeņu kolektīvā, ka biji saprotošs un ar labu humora izjūtu, jo tieši tas šo mācību laiku padarīja lielisku. Bija apbrīnojami, ka katru dienu mēs satikām tevi smaidošu un optimistisku, bez nevienas drūmas nots. Esmu sajūsmā par piedzīvoto un vēl nezināmo turpinājumu, jo šķiet, ka tas būs aizraujošs.
Vai es ieteiktu šo skolu? PROTAMS. Vai es vēl atgriezīšos šajās telpās? NOTEIKTI… Atmiņas veido cilvēku un tā dzīves scenāriju, un šīs atmiņas ir zelta vērtībā. Bija forši, aizraujoši, neaizmirstami!
Kristīne Pēča
Facebook / @Kristīne
