Sļivovica
Vēlos nedaudz pastāstīt par ogām, no kā sļivovica tiek ražota, cenas un pieejamību veikalos, šī dzēriena populārākās ražošanas valstis, kā arī nedaudz ielūkoties pašā sļivovicas ražošanās procesā.
Sļivocica ir destilāts, kas tiek un tika darināts no plūmēm. Vienkāršāk sakot sļivovica ir plūmju degvīns. Plūmju latīniskais nosaukums ir Prunus domestica, dažkārt Prunus insitia, angliski šīs plūmes dēvē vienkārši par Damson plums. Šīs plūmes ir nelielas, ar savelkošu (kaut gan tajās ir daudz cukura), bagātīgu, tikai sev raksturīgu garšu, kā arī bieži tiek izmantotas kulinārijā. Sļivovicas vīns bijs ļoti populārs 19. g.s. Anglijā, kur paši angļi to dēvēja par savu portvīnu, minot, ka neviens jāņogu vīns tam nestāv klāt. Šķiet, ka tas bijis augstā cukura koncentrācijas dēļ.
Apmeklējot veikalus (sākot no parastajiem pārtikas veikaliem – ‘’Rimi’’, ‘’Maxima’’, ‘’Mego’’, līdz specializētajiem alkohola veikaliem ‘’Spirits & Wine’’), nācās secināt, ka sļivovica Latvijā nav ne populārs, ne pārlieku iecienīts dzēriens, jo nevienā no šiem veikalu plauktiem dzērienu neatrast. Taču, izmantojot interneta palīdzību, noskaidroju, ka ‘’Spirits & Wine’’, reiz ir pārdevuši sļivovicu: ‘’Luxardo’’ sļivovicu 0,7 L par vienpadsmit latiem, kura ražota Itālijā, kā arī ‘’Bošacka’’ , kura gan bija nedaudz stiprāka, ar alkohola saturu 52%. Abi šie dzērieni tika pārdoti par aptuvenu vienādu cenu, kas, šim dzērienam Latvijā, manuprāt, šķiet, atbilstoši, jo teju ar identiskām cenām tās var pasūtīt internetā arī ārvalstīs. Ņemot vērā tā nepieejamību, tas savā ziņā šajos platuma grādos padara šo dzērienu ekskluzīvu!
Atgriežoties pie sļivocicas, jāmin, ka Balkānos šis dzēriens iekrīt apakškategorijā dzērieniem, ko sauc par Rakia (augļu destilāti). Sļivovica lielākoties tiek ražota Austrumeiropā un Centrāleiropā. Populārākās valstis, kas šo dzērienu ražo, ir: Serbija (serbi sļivovicu uzskata par savu nacionālo dzērienu), Bosnija, Čehija, Slovākija, Polija, Ungārija, Bulgārija, Horvātija un Slovēnija. Tieši šajās valstīs sļivovica arī ir ļoti populāra. Manuprāt, it īpaši zeļ mājas apstākļos radītā sļivovica. Interesanti, ka arī Vācija, Šveice, Francija, pat ASV un Kanāda ražo līdzīgus plūmju brendijus, bet, saprotams, dēvē tos citādāk, neuzskatot tos par savu nacionālo dzērienu.
Ražošanas process: Pirmkārt, plūmes, tās kauliņi tiek saspiesti un sapresēti. Izveidojoties sulai, tiek pievienots raugs, cukurs (var tikt pievienota arī ciete). Pievienojot šos saldos komponentus sākās fermentācijas process, kam seko viena vai vairākas destilācijas, atkarībā no vēlamā galaprodukta kvalitātes. Seko noturēšana, kas var ilgt divus gadus vai ilgāk, izceļot dzēriena labās garšas īpašības.
Zināms, ebreju Lieldienas pieprasa vēl stingrāku diētas ievērošana jūdaisma pārstāvjiem (neņemot vērā cūkas un vēžveidīgo neēšanu, kuri tiek uzskatīti par netīriem dzīvniekiem). Šajā laikā tiek aizliegts arī alkoholisko dzērienu, kuru ražošanā tika izmantoti graudi, patēriņš. Sļivovica iztur pārbaudi un drīkst tikt lietota festivāla laikā.
autors: Krišjānis Kantāns
