Francijas vīnu vēsture
Francija ir pati lielākā vīndaru zeme pasaulē. Piemēram, tikai vienā Bordo reģionā tiek audzēts vairāk vīnogu nekā visā Vācijā. Francijā tiek radīti paši izsmalcinātākie vīni pasaulē. Pateicoties visdažādākajiem augsnes tipiem un klimatiskajiem apstākļiem, Francijā ražo absolūti visu garšu un stilu vīnus jebkurai gaumei, no lētiem līdz ļoti, ļoti dārgiem. Šeit tiek audzētas apmēram 100 dažādas vīnogu šķirnes. Franču vīna kvalitātes kritēriji ir paši stingrākie pasaulē.
Francijas vīnu reģioni
- Alsace
- Bordeaux
- Burgundy
- Champagne
- Languedoc, Roussillon
- Loire
- Rhone
- Sud-Ouest
Francijas vīnu vēsture
Pirmsākumi Franču vīnu ražošanai meklējami VII gadsimtus pirms mūsu ēras, tad, kad senie grieķi dibināja pilsētu ar tagadējo nosaukumu, Marseļa. Tieši grieķi iemācīja vietējos iedzīvotājus audzēt un apstrādāt vīnogu krūmus. Taču der atzīmēt, ka vienu no lielākajiem nopelniem ir jāpiešķir tieši romiešiem, 1 gadsimtā p.m.ē.. Viņi bija pirmie, kas uzsāka vīna izturēšanu ozolkoka mucās. Mainoties valdniekiem liels daudzums Francijas vīna dārzu regulāri tika izcirsti. Tālāku vīna attīstību Francijā ietekmēja klosteru mūki, kuri vīnu sāka pielīdzināt pie svētajiem dzērieniem, tādā veidā pārliecinot valdniekus par to nepieciešamību. Drīzumā tika atklāta vīna antiseptiskās īpašības. Daudzu epidēmiju laikā vīns kopā ar ūdeni tika lietots kā medikaments. Pateicoties daudzajām ostām, kuras atradās Atlantijas okeāna krastos, Bordo reģionā parādījās milzīgs daudzums vīna darītavu, kuras savus vīnus eksportēja uz Angliju. Šim kuģošanas maršrutam bija tik liela nozīme, ka drīzumā angļi par kuģu ietilpības apjoma mērvienību sāka uzskatīt vīna mucu un tieši no franču vārda „tonneau” izcēlās smaguma mērvienības nosaukums „tonna”. Savukārt Burgundijas vīna reģiona attīstību veicināja mūki, kuri 1098. gadā, šajā reģionā dibināja Sito abati. Mūki lielu uzmanību pievērsa vīnogulāju selekcionēšanai. Drīzumā visā Francijā vīns kļuva par kulta dzērienu. XIX gadsimtā, attīstoties bioķīmijai, vīna radīšanā sāka izmantot zinātnisku pieeju. Tika konstatēts, ka vīnam var pievienot cukuru un atkārtoti raudzēt, kā rezultātā sanāk pavisam jauns, dzirkstošs dzēriens, šampanietis. Ļoti lielu nozīmi franču vīnu popularizēšanā visā pasaulē deva Napoleona kara gājieni. Franču vīnu eksports sasniedza neiedomājamus apjomus. Pilntiesīgi varēja uzskatīt, ka franču vīnu ražošanai bija pienācis zelta laikmets. Diemžēl drīzumā Franciju piemeklēja bēda. No jaunās pasaules tika ievesta sērga, kas iznīcināja praktiski visus vīnogu dārzus. Lai cīnītos ar šo mēri bija nepieciešami apmēram 40 gadi. Daudzi vīndari bankrotēja. Savukārt negodīgi vīndari sāka tirgot nekvalitatīvus vīnus, izmantojot prestižus nosaukumus. Iestājās pilnīgs haoss. Zem jautājuma bija vīnu lielvalsts prestižs.
1905. gadā Francijas valdība uzsāka cīņu pret zemas kvalitātes vīndariem. Tika pieņemts reglaments, kas konkrēti noteica vietas, kurās var audzēt un radīt vīnus.
1910 – 1911. gados tika norobežota teritorija, kurā varēja radīt šampanieti. Šis reglaments izsauca milzu protestus visā valstī, kurus nācās apspiest ar armijas palīdzību.
1919. gadā tika izdots likums, ar kura palīdzību tika noteikti vīna kvalitātes kritēriji, katram reģionam individuāli, ņemot vērā reģiona īpatnības un tradīcijas. 1928. gadā šis likums kļuva vēl stingrāks. Tika kontrolēts augsnes tips, vīnogu šķirnes un vīnogulāju apstrāde.
1935. gadā tika pieņemti nosacījumi, kuri ir saglabājušies līdz mūsdienām, runa iet par vīna kontroli atbilstoši izcelšanās vietai (Appellation).
