Uzo | ΟΥΖΟ | OUZO

Ouzo  ir stiprs alkoholisks aperitīva dzēriens ar anīsa garšu. Ouzo ir populārākais alkoholiskais dzēriens Grieķijā.

Ouzo vēsture
Nav zināms, kad tika pagatavoti pirmie ouzo. Ir uzskats, ka ar ouzo pagatavošanu nodarbojās jau Senajā Grieķijā. Ir dažādi uzskati, no kurienes nāk ouzo. Viens no variantiem ir, ka ouzo nāk no Lesbos salas. Uzskata, ka ouzo, kādu mēs to pazīstam šodien, ir 14. gadsimtā radījuši svētā Athos kalna mūki. Šie mūki gatavoja galvenokārt citu alkoholisku dzērienu, kas saucās Tsipouro (cipuro). Un viens no šā dzēriena variantiem ar anīsa garšu šodien ir pazīstams kā ouzo.
Ouzo masveida ražošana sākās 19. Gadsimtā, pēc tam, kad Grieķija ieguva neatkarību. 20. gadsimta sakumā, kad absints tika aizliegts daudzās Eiropas valstīs, ouzo bija viens no dzērieniem, kura popularitāte strauji pieauga, viņu pat sauca par „absinta aizvietotāju bez vērmelēm”. 1932. gadā ouzo ražotāji attīstīja destilācijas metodi, izmantojot copper stills ierīci. Arī šodien pārsvarā ouzo ražo pēc šīs metodes. Viens no lielākajiem ouzo ražotājiem šodien ir Varvayanis (Βαρβαγιάννης) no Plomari pilsētas, Lesbos salas dienvidaustrumos.
2006. g. 25. oktobrī Grieķija ieguva tiesības saukt ouzo par ekskluzīvu Grieķijas produktu. Tagad, lai šo dzērienu varētu saukt par ouzo, viņam ir jābūt ražotam Grieķijā.
Ouzo savu vārdu ir ieguvis no Sengrieķu „ou zo”, kas tulkojumā nozīmē „nedzīvot (bez tā)”. Tā ir filozofija draudzīgai kompānijai, pavadot vakaru, kopā pie galda ar ouzo un dažādām uzkodām.

Ouzo ražošana
Agrāk ouzo tika gatavots no saspiestām vīnogām, augiem un ogām. Sākumā iegūst spirtu no vīnogu miziņām un citiem vietējiem produktiem. Pēc tam iegūtajam alkoholam pievieno augus un citus ingredientus, (star anise), iekļaujot koriandru, krustnagliņas, angelika sakni, (licorice), piparmētru, ziemcieti, fenheli, lazdu riekstus, kanēli un pat laima ziedus. Šī mikstūra vēlāk tiek destilēta copper still iekārtā. Tā ir tradicionāla senču ražošanas metode.
Mūsdienās ouzo pārsvarā tiek ražots vienkārši sajaucot tīru alkoholu, ūdeni un anetolu, pievienojot nelielu daudzumu ēterisko eļļu. Anetola daudzums ir tāds, kas nenodara kaitējumu cilvēka organismam,t. I., ne vairāk kā 0,15%.
Protams, katram ražotajam ir sava ouzo ražošanas recepte, kura tiek glabāta noslēpumā. Tādēļ dažādu ražotāju ouzo atšķiras viens no otra. Šodien ir apmēram 7000 licenzētu ouzo ražotāju.

Ouzo pasniegšana
Ouzo bauda vakarā, draugu lokā kādā tavernā pie galda un vienmēr ar mezedes (uzkodām). Parasti tās ir: maize, olīvu pasta, taramosalata, Grieķu salāti, graviera vai fetas siers, olīves, cepeškrāsnī cepti kartupeļi ar citronu, eļļā cepti kartupeļi, jūras veltis mazās porcijās, tirpopitakia (mazi siera pīrādziņi), souvlaki (līdzīgi kā šašliki tikai mazāka izmēra). Šāda pasēdēšana parasti ilgst no 2 līdz pat 5 stundām, lēnām malkojot ouzo un ēdot uzkodas, risinot patīkamas sarunas. Ouzo pasniedz karafītē kopā ar auksta ūdens pudeli. Tālāk katrs sev glāzē atšķaida ouzo ar auksto ūdeni sev tīkamās proporcijās. Ouzo atšķaidot ar ūdeni kļūst blats (gandrīz kā piens) un zūd spēcīgā anīsa garša. Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka ouzo ir jāatšķaida ar aukstu ūdeni, bet „nekad ar ledus gabaliņiem”! Drīkst likt ledu ūdenī, ko pievieno ouzo, bet nekad tīrā ouzo. Ouzo, saskaroties ar ledu, izlaiž anetolu un veidojas kristāliņi, kas bojā ouzo garšu un var radīt galvassāpes. Ouzo uzglabā istabas temperatūrā un pasniedz shoot, highball un old-fashioned glāzēs.

Resursi:http://www.answers.com, http://www.newsfinder.org, http://www.tsou.gr