Tējas dzeršanas rituāli un ceremonijas

Kā ir zināms, pirmo reizi tējas dzērienu sāka lietot Ķīnā , vēl Tan ( VII – IX) laikmetā. Pirmsākumos tējas lapu uzlējumu izmantoja medicīnas vajadzībās, bet ar budisma Čanj sektas izplatīšanos, to sāka dzert kā stimulējošo līdzekli. Tēja ir otrais populārākais dzēriens pasaulē aiz ūdens, bet tās dzeršanā mēdz pastāvēt vairākas atšķirības, tāpēc  darba autore apskatīja galvenās valstis, kurās tiek izmantotas atšķirīgas nianses tējas dzeršanai, gan trauku, piedevu un rituālu ziņā.

Ķīna
Ķīna ir tējas iekopšanas dzimtene un tajā  ir izveidojusies sava īpatnēja tējas dzeršanas ceremonija, kura tulkojumā saucās tējas dzeršanas māksla, kas ir  saglabājusies nemainīga daudzu ķīniešu ģimenēs līdz pat  šai dienai. Jāpiemin, ka lielākā ķīniešu daļa dzer vienīgi zaļo tēju  un bez cukura. Ķīniešu kultūrā tēja ir domāta baudai, izcilas garšas un smaržas izjušanai. Taču, lai tā būtu baudāma, tēja ir pareizi jāaplej. Tāpēc ir izveidotas vairākas tējas dzeršanas metodes, kā viena no tām ir  modernā metode, jeb tradicionālais uzliešanas stils, kam nepieciešama tējkanniņa, beramā tēja, kas aplejama ar ūdeni un pārlejama krūzītē. Modernās metodes kvintesence ir “kun fu-ča” tējas ceremonija, lai panāktu, ka tēja tiek baudīta ar visiem maņu orgāniem, atbrīvojot apziņu un uztverot dzērienu kā absolūto pilnību, uz mirkli pārceļoties citā dimensijā.  “Kun fu-ča” rituāls :
1.Pirmais solis ir iepazīšanās ar tēju, kur tējas lapas tiek ieliktas speciālā “čā-h” traukā, un tējas dalībnieki to aplūko.
2.Tālāk rituāla vadītājs izkārto traukus, katram dalībniekam tiek tējas stobriņš (aromāta pilnīgai izjušanai un ožas iesaistīšanai) un piala (tase bez osiņas tējas dzeršanai).

3.Nākošais solis ir tējas pārliešana ar karstu ūdeni, tūliņ to nokāšot, tādējādi lapas noskalojot un iesildot. Tikai tad tēju aplej pirmo reizi.
4.Kad tēja ievilkusies, to no kanniņas pārlej patiesības traukā, lai dzēriens sajauktos un visi rituāla dalībnieki dabūtu vienāda stipruma tēju. Taču, pirms tēju bauda, iepazīstas ar aromātu, proti, ielej tēju stobriņā.
5.Kad smarža novērtēta, stobriņu pārklāj ar pialu, veic ātru kustību, ļaujot ar melodisku burbuļošanu tējai ieplūst pialā. Nu tā ir arī nogaršojama!
Protams, ceremonija nebeidzas ar vienu uzliešanu, tās veic atkārtoti – līdz pat pieciem, sešiem uzlējumiem – apbrīnojot, smaržojot, garšojot, klausoties ūdens burbuļošanā.
Retāk sastopama ir klasiskā metode, kuru joprojām lieto Ķīnas nomalēs mītošās nomadu ciltis. Viruma pagatavošanai izmanto speciālu presētu tēju, vāra katlā, tad to pārlej ķērnē un kuļ kopā ar sāli, cukuru, riekstiem un jaka sviestu, radot barojošu gardu un tonizējošu dzērienu.

Japāna
Tējas ceremonijas pamatlicējis skaitās Murats Sjuko, vai Dzjuko ( 1422 – 1502). Viņa darbības sekmes, pamatojās uz to, ka viņa centieni sakrita ar kopējo japāņu tendences attīstību un Tējas ceremonija, kā viena no sociālās saskarsmes formām, ļoti ātri ieguva izplatību visā valstī un gandrīz visos iedzīvotāju slāņos. Tējas meistari visciešāko uzmanību pievērsa plašuma radīšanai ap Tējas namiņu, kā rezultātā ir radies specializētais Tējas dārzs ( tjaniva), kuros arī veic tējas dzeršanas rituālu.

Tējas dzeršanas rituāls :
1.Vispirms viesi pulcējās pirms ceremonijas un gaida uz speciālā sola. Ceremonija sākās ar ciemiņu ienākšanu cauri tējas dārzam, pa speciālo celiņu uz kura vajag atstāt visas ikdienas raizes, jāveic roku noskalošanu, un mutes skalošanu.
2.Tālāk viesi iet Tējas namiņā, atstājot apavus pie durvīm, pēdējais viesis ar vieglu klaudzienu aizbīdīja durvis, ar to dodot zīmi saimniekam, ka visi ir sapulcējušies.

3.Tad ienāk saimnieks, kas ar paklanīšanos sveicinājas ar viesiem. Seko visatbildīgākais ceremonijas moments – tējas pulvera iebēršana krūzē, pārliešana ar ūdeni un satura sakulšana putās.  No ūdens daudzuma un tējas , ka arī no roku veiklības ir atkarīga tējas dzēriena garša. Tēju gatavo porcelāna bļodiņās ar bambusa putotāju.

Pastāv divi Tējas ceremonijas veidi – biezās vai šķidrās tējas pagatavošana. Pirmajā gadījumā tēju gatavo lielajā keramikas krūzē, katrs no tās iedzer, noslauka maliņu un nodod tālāk. Otrajā – tēja tiek gatavota katram viesim personīgi. Tējas ceremonijā gadsimtiem ilgi galvenās bija geišas – veco tējas meistaru mantinieces. Geišas mācās precīzu tējas rituālu speciālās skolās.Jāpiemin, ka Japānas kultūrā nozīmīgu vietu ieņem zaļās tējas dzeršanas tradīcijas. Japāņi nekad nesaldina tēju un nepievieno tai garšvielas, bet saldmi gūst, ēdot tējas kūkas.

Indija
Indijā tējas dzeršanas atšķirība ir nevis kā tā tiek dzerta, bet gan kā tā tiek pagatavota. Lai pagatavotu Indijas tēju tiek katlā uzsildīts ūdens, tam pievieno cukuru un garšvielu maisījumu, uzvāra. Kad ūdens sāk vārīties, pievieno tējas lapas un pienu. Tēju aplej ar maisījumu, kas pagatavots no trešdaļas piena un divām trešdaļām ūdens, kas savārīts ar cukuru. Tēju piecas minūtes nostādina, tad izkāš caur muslīnu un salej tasēs. Dažos apgabalos tēju aromatizē ar sēklām un pasniedz ar saldumiem.

Krievija
Saskaņā ar gadsimtiem senu tradīciju krievi tējas pagatavošanai izmanto patvārus, krievu valodā „samovar”, par tā dzimteni tiek uzskatīta Krievija, bet šī izgudrojuma pirmsākumi drīzāk meklējami tālāk austrumu virzienā.

Patvāris nav tikai savdabīgs, krievu sadzīvei raksturīgs virtuves dizaina elements. Klasiskajā (varētu jau tagad teikt – antīkajā) patvārī, kas ir kurināms ar bērzu oglēm, skaidām vai čiekuriem, gatavotai tējai esot pavisam cita garša. Šajos lielajos, skaisti izrotātajos metāla traukos uzvāra ūdeni. Vispirms tasē ielej tējas stiprumu, ko pagatavo iepriekš un tur siltu kanniņā uz patvāra. Lai atšķaidītu tēju vajadzīgajā stiprumā, izmanto verdošo ūdeni no patvāra. Tradicionāli tēja ir ļoti spēcīga, tā stipruma pakāpe bieži  vien norādot saimnieka viesmīlības pakāpi. Pārsvarā tiek izmantota melnā tēja, ko  parasti pasniedz pēc katras ēdienreizes ar cukuru un citronu.

Anglija
Anglijā pie tējas dzeršanas obligāti tiek pasniegtas vairākas atšķirīgas tējas šķirnes, lai katrs varētu izvēlēties tēju pēc savas gaumes un noskaņojuma. Tā ir cieņas izrādīšana, kas caurstrāvo visu angļu tējas dzeršanas rituālu :
1.Vispirms izvēlēto tēju uzlej individuālā, ar verdošu ūdeni izskalotā tējkannā, pat tad, ja tēja ir maisiņā.
2.Uzlējumam, neatkarīgi no šķirnes, ir jāievelkas 3 – 5 minūtes, citādi tēja neuzrādīs visas savas kvalitātes.
3.Kamēr tēja ievelkas, tiek pasniegts piens, cukurs, citrons utt. Tradīcija pie tējas pasniegt pienu ir īpašas uzmanības vērta. Piens Anglijā ir neatņemams tējas ceremonijas elements. Tas tiek pievienots daudzām indiešu un Ceilonas tējas šķirnēm, lai mazinātu kofeīna iedarbību, kā arī veidotu dzēriena garšu mazāk šķērmu. Piena vietā tējā reizēm liek citrona vai mandarīna daiviņu.
4.Tad tiek pasniegta atsevišķa tējkanna ar verdošu ūdeni tējas atšķaidīšanai līdz vajadzīgajam stipruma līmenim. Ūdenim atdziestot, tējkannas nomaina ar citām – tas arī skaitās cieņas apliecinājums, kas ir obligāts angļu etiķetei.

Autors: Lilita Smane (Bar.lv bārmeņu treniņu centrs)

Saistītie raksti: Tējas vēsture, mīti un leģendas