Seno vikingu dzeršanas tradīcijas

Esa svá gott,
sem gott kveþa,öl alda sunum,þvít fæ’ra veit:
Es fleira drekkr, síns til geþs gumi.

Mazāk labuma, nekā runā,
Cilvēka dēlam, kas dzer alu:
Jo vairāk tas dzer, jo mazāk tas domā.

Šie ir varenā vikingu dieva Ódina vāŗdi, kas brīdina par alkohola dzeršanas sekām. Neskatoties uz tiem, alkohola lietošana bija neatņemama sastāvdaļa skandināvu dzīvē vikingu laikmetā. Iesākumam- kas tad īsti ir šie vikingi?

Par vikingiem sauca normāņu ciltis vai vienkārši sakot skandināvus. Periodu starp 800-1050 gadu dēvē par Vikingu laikmetu. Vikingi, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību.  Savu jūrā iešanas prieku tie papildināja ar laupīšanu. Uzvarot cīņās svarīgi bija arī kārtīgi to visu nosvinēt, un tā kā šo cīņu bija daudz, arī vikingu dzeršanas paradumi lika par sevi manīt.

Vikingi lietoja vienkāršu alkoholu- alu, ko tie sauca par öl . Augstākajā sabiedrībā dzēra medalu, ko pagatavoja no medus. Parasto alu gatavoja tikai no miežiem. Precīzas receptes un metodes, ko vikingi izmantoja alus pagatavošanai, nav saglabajušās, tomēr alus brūvēšanas eksperti uzskata, ka dažas alus brūvēšanas tradīcijas Norvēģijas lauku reģionos joprojām ir saglabājušas vikingu laiku tehnoloģijas. Zināms, ka alus bija stiprs, un ka vikingi bieži alus gatavošanas procesā eksperimentēja ar dažādiem augiem, lai iegūtu rūgtāku garšu. Parasti alu brūvēja sievietes, un viduslaikos sieviešu viena no galvenajām lomām bija alus gatavošana. Kādā no vikingu sāgām tiek minēts karalis, kurš izrisināja greizsirdību savu sievu starpā, izlemjot paturēt to, kura viņam pasniegs vislabāko alu.

Dzēriens tika dzerts no speciāliem kausiem:

Augstāka statusa vikingi dzēra no ragiem, kurus rotāja ar dārgakmeņiem un citām lietām:

Ne mazāk svarīga par alus kausiem bija pati dzeršanas ceremonija. Augstākajā sabiedrībā bija pieņemts, ka alu (vismaz pirmo piegājienu) pasniedz galma sievietes. Pirmo malku no kausa dzēra karalis, tādejādi demonstrējot savu valdīšanas statusu tad kauss tika padots tālāk, sākot ar augstākajiem sabiedrības locekļiem un beidzot ar zemākajiem. Kauss negāja no rokas rokā, to pienesa iepriekš minētā galma sieviete (karaliene vai karaļa meita). Katrs, kam kauss tika sniegts, tika pieminēts ar labiem vārdiem pirms iemalkošanas. Šāda pirmā kausa dalīšanas ceremonija tika praktizēta arī karavīru vidū, kas palīdzēja tos vienot.

Vikingu laika sievietes reprezentācija, kurā redzama galma dāma, kas pasniedz alu.

Alus dzeršana bija ļoti svarīga dažos sezonālajos reliģiskajos festivālos, no kuriem vikingi svinēja trīs: pēc ražas novākšanas , tuvu ziemas vidum un vasaras vidū. Daudzi parastie svētki, kurus svin arī mūsdienās, ir tik stipri asociēti ar alu, ka to nosaukumos ir minēts alus „öl’’: Gravöl ( „bēru alus”), Barnöl (iesvētību “bērnu alus”) un taklagsöl (klēts celšanas vai “jumiķu alus”). Atliek tikai vien pieminēt, ka pirmais tosts tika veikts par godu varenajam dievam Ódinam, bet dzerts tika par uzvaru un karaļa panākumiem. Interesanti ir tas, ka vikingu literatūrā tiek minēti daudzi Ódina brīdinājumi par alkohola lietošanas sekām, bet vienmēr pie katras dzīrošanas tosts tika veikts tieši par godu viņam. Un tad visi piedzērās.

Autors: Donāts Ronis