Čiča – Peru nacionālais dzēriens

Čičas vēsture
Čičas ražošanas process ir ļoti sens. Šis dzēriens bija pazīstams pat zemkopju ciltīm, kas apdzīvoja Andu teritoriju. Peru teritorijā arheologi atklāja sienu gleznojumus, kuros attēlots, kā jaunavas pienesa čičas kausus aristokrātiem. Tika noteikts, ka gleznojumi tikuši radīti laika periodā no I gs. p.m.ē. līdz I gs.m.ē.. Čiča tika uzskatīta par aristokrātu dzērienu. Čiča tikusi pieminēta arī citās leģendās un nostāstos Peru folklorā. No teikas par ezera „Donato aka” rašanās cēloņiem seko, ka tas radies dižciltīgas aristokrātes dēļ, emociju uzplūdā izlejot kukurūzas alu no māla trauka. Mūsdienās ezers atrodas Kolumbijas teritorijā. Inki pārņēma savu priekšgājēju kultūru, t.sk. arī čičas gatavošanas un lietošanas veidus.
Dienvidamerikas indiāņi izmantoja čiču rituālos. Priesteri vai šamaņi lietoja šo dzērienu kā tradicionālu līdzekli apziņas stimulēšanai. Katrs ievērojams notikums indiāņu cilšu dzīvē tika pavadīts, lietojot šo dzērienu lielos daudzumos, kas inkiem iedvesa, ka viss dzīvē noslēdzas ar haosa iestāšanos. Bet pēc tam, tāpat kā pēc paģirām, notiek atdzimšana un ierastās pasaules kārtības atjaunošana. Pat mūsdienās, jebkuru vērienīgu svētku ietvaros, indiāņi dod priekšroku čičai.

Čičas gatavošana
Čičas pagatavošana ir vienkārša, neņemot vērā, ka tas ir sens dzēriens. Ar čičas gatavošanu nodarbojas tikai sievietes. Viņu uzdevums bija pārvērst kukurūzas graudus par pastu. Tāpēc viņas to darīja ilgi un rūpīgi. Gremošanas (košļāšanas) laikā siekalu fermenti pārvērsa cieti, kas ir kukurūzā, par cukuru. Iegūto masu spļāva lielā katlā, atšķaidīja to ar siltu ūdeni, kura aptuvenā temperatūra bija 35 – 36 C°. Čičas rūgšanas process pieprasa ievērot temperatūras režīmu visa gatavošanas laika periodā. Tādēļ dzērienu salēja milzīgos traukos, cieši aizvēra un novietoja bedrēs, norobežojot to no temperatūras izmaiņām. Šādās bedrēs kukurūzas brāgu tur sākot ar vienu nedēļu līdz pat mēnesim, atkarībā no vēlamā dzēriena stipruma. Gatavojoties īpašām svinībām, to tur ilgāk, un pēc ilgāka glabāšanas procesa varēja dzert 30% čiču.
Tagad šo procesu izmanto tikai nedaudzos ciematos. Lielākajās apdzīvotajās vietās Peru gatavo no kukurūzas miltiem, pievienojot klāt anīsu, ķimenes un dabīgu ananāsa sulu. Šīs piedevas dod dzērienam atspirdzinošu garšu. Iegūto masu atšķaida ar ļoti karstu (apmēram 60 C°) ūdeni, glabā to dažas dienas un lieto kā vājilkoholisku, mazliet gāzētu atspirdzinošu dzērienu.

Dzeršanas rituāls
Līdz mūsdienām Dienvidamerikas iedzīvotājiem ir saglabājusies čičas dzeršanas tradīcija. Līdzīgi kā rituālos, čiču lieto lielos daudzumos. Rituāla dalībniekiem, kas izvietoti apļa formā, trauku ar dzērienu pasniedz blakus sēdētājam. Rituala dalībnieks, kurš papildina dzēriena trauku, pasniedz to sēdētajam pa kreisi. Tādējādi neviens rituāla dalībnieks nevarēja pirmais izbeigt rituālu. Šodien tā ir tikai tradīcija. Sekojot tradīcijām, indiāņi pirms čičas lietošanas izlēja nedaudz dzēriena sev zem kājām, lai nesadusmotu māti – Zemi un pielūgtu garus. Neņemot vērā šo rituālu, pēc izdzertā čičas daudzuma, rodas sajūta, ka zeme zem kājām pazūd.

Ēdiens. Pie šī apreibinošā dzēriena tiek piedāvātas grauzdētas govju zarnas.

Tikai retais Dienvidamerikas viesis iedrošināsies pagaršot īstu čiču, bet, ja nokļūsiet Peru, tad aizejiet uz čičeriju, kur vēl pat mūsdienās indiāņu sievietes lēni un nesteidzīgi košļā kukurūzas graudus, lai pagatavotu čiču.
Diemžēl Latvijā šis dzēriens nav pieejams, nogaršot to var tikai Peru.

autors: Edgars Ruituls