Dienvidāfrikas brendiju vēsture

Edgars Olmanis

Ja nāktos izraudzīt Dienvidāfrikas nacionālo dzērienu, brendijam būtu vislabākās izredzes nonākt saraksta augšgalā – visticamāk, kopā ar kolu, bet tik un tā. Ar vairāk nekā 300 gadu seno vēsturi un savdabīgajiem ražošanas noteikumiem, kas ievērojami atšķiras no brendiju tradīcijām citās zemēs, tas ir pelnījis pienācīgu uzmanību. Ja agrāk brendijs bija tikai lielo uzņēmumu pārvaldīts bizness, tad pēdējos gados tam elpu dod arī mazie, amatnieciskie ražotāji.

Jaunākie panākumi atspoguļojas statistikā: 45 miljoni Dienvidāfrikas iedzīvotāju ik gadu patērē 45 miljonus litru brendija. Līdz ar to brendijs šai zemē pārliecinoši ir stiprais alkoholiskais dzēriens numur viens, jo tā pārdošanas apjomi veido gandrīz pusi no visa alkoholisko dzērienu apgrozījuma. Degvīns un viskijs, kuri lielā mērā izkonkurējuši vietējos dzērienus citās zemēs, šeit atrodas zemās vietās. Dienvidāfrika lepojas ar savu izcilo brendiju tāpat kā ar savu vīnu. Tie, kurus skāruši ekonomiskā augšupeja (par laimi šādu cilvēku skaits pieaug), viskija vai Bordeaux vietā drīzāk izvēlēsies kādu vecu brendiju, piemēram, KWV (Kooperatieve Wijnbouwers Vereniging van Zuid-Afrika), Van Ryn vai Oude Molen.
Šarantas brendiju uz Dienvidāfriku esot atvedis Jans van Rībēks, kurš 1652. gadā dibināja Keiptaunu. Brendijs bija ienesīga tirdzniecības prece arī apvienotajai Austrumindijas kompānijai, pat neraugoties uz faktu, ka kuģojošie holandiešu tirgotāji to itin augstu vērtēja arī paši. Kad Keiptaunā uzplauka vīnkopība (1659. gadā tika izspiestas pirmās vīnogas), līdz brendija ražošanas pirmsākumiem vairs ilgi nebija jāgaida. Vai nu savām vajadzībām, vai arī uzskates nolūkos, lai nodemonstrētu līdzi paņemto destilācijas aparātu. 1672. gada 19. maijā šonera De Pijl koks destilēja pirmo Dienvidāfrikas brendiju. Drīz vien brendijs bija visu to provianta pārziņu iepirkumu saraksta augšgalā, kuru kuģi pa ceļam uz Indiju un Indonēziju piestāja Keiptaunā. Pirmais no drabiņām destilētais dropbrandewijn esot bijis elpu aizraujoš, taču garajos jūrasbraucienos sastāvējušos ūdeni tas padarīja veselībai nekaitīgu. Vēl šobaltdien vārds dop afrikandu valodā nozīmē „pilna glāze šņabja”.
Līdz ar britu ienākšanu brendija kvalitāte strauji uzlabojās. Viens no pirmajiem, kas guva slavu, pateicoties brendijam bija Filips Bernards Volvārts, kuram 1791. gadā tika piešķirts īpašums Pārlas ielejā. Savu īpašumu viņš nosauca par Nederburgu, iestādīja tur 63 000 vīnogulāju un ik gadu destilēja no tiem ap 2600 litru brendija. Un viņš pilnīgi noteikti nebija vienīgais, kas ar to nodarbojās.
Jaunu nodaļu brendija vēsturē 1918. gadā ierakstīja KWV, kas tika dibināta kā privāta sabiedrība ar uzdevumu stabilizēt vīna ražošanas nozari un uzlabot vīna un brendija kvalitāti. Brendijs kļuva par masveida produktu, ko ar lielu prieku patērēja melnādaino iedzīvotāju daļa, kas īsti nenāca par labu sociālo problēmu risināšanai. Alkoholisms vēl aizvien ir liela problēma, tomēr tagad brendijs pie tā, visticamāk, nav vairs tik ļoti vainojams, ņemot vērā alkohola piedāvājuma un patēriņa paradumu maiņu. Dienvidāfrikas brendija pārdošanas apjomu pieaugums vērojams augstākās kvalitātes produktu segmentā, un visvairāk tieši melnādaino iedzīvotāju vidū ir iecienītas prestižākās markas, tādas kā Martell V.O., Klipdrift Premium, 100 un KWV 10 Years Old

Autors: Edgars Olmanis (ieskaites darbs Bar.lv bārmeņu skola)